Statistika liecina, ka darbspējīgo iedzīvotāju skaits ES valstīs, sākot ar 2012. gadu, sāks sarukt. Uz vienu pensionāru vidēji ir četri strādājošie, bet drīz tie varētu būt divi vai pat viens. Savukārt iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums turpina augt, vēl vairāk palielinot vecu cilvēku īpatsvaru.
Eksperti aprēķinājuši, ka līdz 2025. gadam katrs sešpadsmitais ES iedzīvotājs būs pārsniedzis 80 gadu robežu. Savukārt Latvijā tiek prognozēts, ka līdz 2060. gadam par 65 gadiem vecāko skaits sasniegs trešdaļu no visiem valsts iedzīvotājiem. Jau pašlaik Latvijā pensionāri veido piekto daļu no kopējā iedzīvotāju skaita. Var prognozēt, cik ātri augs sociālā budžeta iztrūkums. Variantu nav daudz: pensiju samazināšana vai pensijas vecuma palielināšana. Aizņemšanās no pamatbudžeta nozīmētu vēl lielāku nodokļu slogu strādājošajiem, vēl lielāku nodokļu nemaksāšanas un izceļošanas veicināšanu. Runa plašākā nozīmē jau nav par pensijām. Runa ir par sabiedrības pastāvēšanu, veselību. Kļūst acīm redzams: pensiju reforma ir nepieciešama.Tā kā pensija veciem cilvēkiem visbiežāk ir galvenais iztikas līdzekļu avots, tās apmēram jābūt pietiekamam vismaz izdzīvošanai. Atliek vienīgais variants: paaugstināt pensionēšanās vecumu. Par spīti protestiem, vairāku Eiropas valstu valdības pensijas vecumu jau paaugstinājušas, citas to plāno.Jau 2002. gadā ES valstis saprata un lēma, ka 65 gadi ir vēlamais pensionēšanās vecums. Pagājušogad, apzinoties krīzes sekas un ES valstu ekonomiku konkurētspēju nodrošināšanas riskus, Eiropas Komisija (EK) nāca klajā ar priekšlikumu pensionēšanās vecumu paaugstināt. Tā kā sociālā politika ir katras dalībvalsts pašas lemšanā, šis priekšlikums ir tikai ieteikums. Tomēr tas parāda situācijas nopietnību: sociālie budžeti slodzi vairs netur. Latvijas valdība, sākot ar 2016. gadu, plāno katru gadu paaugstināt pensionēšanās vecumu par pusgadu, līdz 2021. gadā tas sasniegs 65 gadus.Saprotams, var rūgti pasmaidīt par šiem skaitļiem, atceroties vidējo dzīves ilgumu Latvijā. Taču atcerēties vajadzētu arī to, kāpēc tass ir tik mazs: izņemiet no statistikas vecāku nevērības dēļ noslīkušos, sadegušos un citādi bojāgājušos bērnus, atskaitiet dzērumā bojāgājušos vīriešus, atskaitiet tos, kas savu veselību paši bendē visos iespējamos veidos, un statistikas aina kļūs pavisam cita.Kā tad panākt līdzsvaru starp darba dzīvi un aiziešanu pensijā, kā palielināt ekonomiski aktīvas un veselīgas dzīves ilgumu? Izglītība, sociālā sistēma, veselības politika – no tām ir atkarīga rītdiena un valsts nākotne. Iespēja strādāt mājās, darba laika nosacījumu dažādošana, mūžizglītība ir daži risinājumi. Mēs ieejam citādā rītdie-nā – kādā, tas jau ir cits jautājums.
