Sestdien Jelgavā – Jāņa Lūsēna mūzikls «Agrā rūsa», bet komponistam attiecībā uz mūsu kultūras nama skatuvi ir arī tālejošāki plāni.
Komponistu Jāni Lūsēnu «Ziņām» izdevās sastapt Jelgavas kultūras namā pagājušajā nedēļā, brīdi pirms Ādolfa Alunāna teātra «Dona Kihota» izrādes. Fakts, ka jelgavnieku iestudējumu līdz ar «ierindas skatītājiem» vēros arī amatierteātru skates «Gada izrāde» eksperti, bija zināms jau labi sen, bet viena no Latvijas mūsdienu aktuālākajiem skaņražiem ierašanās bija zināms pārsteigums.– Vai jūsu vizīte saistīta ar gaidāmo «Agrās rūsas» izrādi, varbūt ir vēl kādi plāni?Ir gan tālejošāki nodomi, gan tādi, kas saistīti ar «Agro rūsu». Mūziklu Jelgavā izrādīsim 2. aprīlī, un tā būs pirmā viesizrāde, kopš «Agrā rūsa» (no 2010. gada 10. septembra) mīt Valmieras teātrī.– «Agrā rūsa» sākotnēji tika iestudēta Liepājas teātrī, Valmiera bija pēc tam. Kāpēc tāda pārceļošana?Tā nav pārceļošana, bet atjaunojums. Faktiski tā jau ir cita izrāde, cits režisors (Juris Jonelis – red.) un cita radošā grupa. Tiesa, pamata solisti ir tie paši, jo jau pirmais «kastings» bija izdevies reti veiksmīgs un katrai lomai izdevās atrast piemērotus atveidotājus.Pirmkārt, Ance Krauze, kas, pēc manām domām, ir dzimusi muzikālā teātra aktrise. Uģis Roze, kurš savulaik beidzis operklasi un tur arī apguvis aktiermeistarību. Andrim Ērglim Italo loma bija debija lielā muzikālā izrādē, bet par Aiju Vītoliņu varu teikt, ka viņa, gluži tāpat kā Ance, ir kā radīta muzikālajam teātrim.Sakarā ar Liepājas teātra vadības maiņu tur sākās cita mākslinieciskā politika, kurā «Agrā rūsa» vairs īsti neiederējās, bet mums bija žēl, ka to paguvuši noskatīties tik maz skatītāju (Liepājas teātrī «Agrā rūsa» piedzīvoja 46 izrādes – red.). Īpaši gribu uzsvērt, ka Valmieras teātra iestudējums tapis bez neviena santīma valsts dotāciju.– «Kaupēn, mans mīļais», «Sfinksa», īpaši «Indriķa hronika» – šie kopā ar Māru Zālīti tapušie darbi balstīti vēsturiskajā realitātē. Elīnas Zālītes «Agrā rūsa» šķiet citāds stāsts.«Agrā rūsa» ir mans pirmais darbs kopā ar dzejnieku Pēteri Brūveri, ko pazīstu jau kopš studijām konservatorijā, kur vienā laikā (P.Brūveris apguva režijas mākslu Kultūras darbinieku nodaļā) mācījāmies. Faktiski tieši viņš mani ieveda dzejas pasaulē. Ne tikai latviešu, bet visas pasaules dzejā. «Agrā rūsa» ir tīra melodrāma, kur noteicošais ir dzeja un mūzika. Bez īpašiem politiskiem zemtekstiem, pamatā ir attiecību spēle.– Uz Jelgavas skatuves esat koncertējis ne reizi vien un allaž silti uzņemts. Vai ir kāda nozīme tam, ka šajā pilsētā reiz darbojies Jānis Lūsēns – režisors (1959. gadā Tautas teātra nosaukumu piešķīra J.Lūsēna vadītajam Jelgavas dramatiskajam kolektīvam – red.)?Tas Jānis Lūsēns bija mans vectēvs. Cik atceros, viņš vienmēr uzsvēra, ka Jelgavā ir ļoti daudz inteliģentu cilvēku, kas mīl teātrus un koncertus. Manas prakses gadījumā tas vienmēr ir apliecinājies, un no Jelgavas vienmēr aizbraucam ar ļoti labām izjūtām.– Jūsu mūziku izpilda arī mūsu labākie amatierkolektīvi, piemēram, koris «Sidrabe» pirms kāda laika izdeva CD, kur skan Jāņa Lūsēna Diatoniskā kantāte.Liels paldies diriģentam Guntim Pavilonam un citiem, ka viņi šim darbam pieķērās. Man ļoti patīk arī Diatoniskās kantātes videoversija, kas, pateicoties viņiem, tagad skatāma «YouTube». Un ne tikai man – čelliste Marta Sudraba, kas tagad spēlē «Vīnes filharmoniķos», atsūtīja vēstuli, ka pēc tās noskatīšanās sagribējies braukt atpakaļ uz Latviju.– Vai teātra mūzika neatņem pārāk daudz laika un spēka vairāk pievērsties citas formas darbiem? Piemēram, esat viens no retajiem, kas nopietni pievērsies latviešu dzejas klasikai.Mūziklu un operu komponists – tāda ir mana pamata nodarbošanās. Bet koncertprogrammas ir tāds kā saldais ēdiens. Par aizraušanos ar latviešu dzeju varu pateikties jau pieminētajam Pēterim Brūverim. Juris Kulakovs konservatorijas laikos sāka aizrauties ar Veidenbaumu, es – ar Treimani-Zvārguli. Tā vēlāk satuvinājos ar Vili Plūdoni, Kārli Skalbi, nu arī ar Aspaziju. Varbūt tas raksturīgi tieši mūsu paaudzei – latviskās identitātes meklējumi caur dzeju. Nu gan kādu brīdi likšu dzejas klasikai mieru, jo top «Sniega karaliene», kam libretu raksta Inese Zandere. Padomā ir bilingvāla izrāde, jo mēs grēkojam attiecībā uz krievu bērniem, nedodot pozitīvas lietas arī viņiem, tādējādi palīdzot integrēties. Atstumjot, latvieši tikai apliecina savu mazvērtības kompleksu.– Varbūt atklāsiet intrigu par tālejošajiem plāniem, kas saistīti ar Jelgavu?Septembra sākumā Jelgavā būs jauns «Kaupēn, mans mīļais» iestudējums. Tēma, manuprāt, ir ļoti aktuāla, tas jau nav stāsts tikai par laupītāju, bet par daļu no mums – kādi esam palikuši, jo ne jau Kaupēns viens laupa.Plānots košs aktieru sastāvs. Šovakar skatīšos «Dona Kihota» izrādi, jo gribam sastrādāties arī ar Alunāna teātra aktieriem. Kaupēna lomā gan būs profesionāls aktieris no kāda Rīgas teātra (bet jelgavnieks, tiek atklāts pēc konsultēšanās ar producenti Andu Zadovsku – red.).
