Jelgavā, renovētajā daudzstāvu mājā Raiņa ielā 3, kārtējo reizi saasinājies konflikts pagrabā mītošo bezsaimnieka kaķu dēļ. Pāris pensijas vecuma kundzes, kas kaķus regulāri baro, sūdzas, ka dzīvniekiem tiek darīts pāri, savukārt citi, ieskaitot mājas vecāko, norāda – pagrabs nav paredzēts kaķu turēšanai, tie jāizķer un jānogādā patversmē.
Egita Robiņa, Jelgavas Centra veterinārās klīnikas veterinārārste:Diemžēl, kamēr pilsētā būs klaiņojoši kaķi, atradīsies arī cilvēki, kas tos gribēs barot un žēlot. Taču nav pieļaujams, ka par dzīvnieku masveida barotavām kļūst kāpņu telpas, pagrabi, kas ir iedzīvotāju koplietošanas telpas. Nav slikta ideja par speciālām kaķu mājām, vismaz viena Jelgavā ir uzstādīta. Kaķu barotājas tur var izlikt barību, ūdeni, vietu uzturēt kārtībā – labi būs gan dzīvniekiem, gan iedzīvotājiem. Kaķu barotājām jāvēršas pašvaldībā ar lūgumu, lai ierāda un ierīko šādas vietas. Palīdzīgu roku var sniegt arī Zemgales Dzīvnieku aizsardzības biedrība. Manuprāt, pašlaik vairāk jādomā par klaiņojošu dzīvnieku ierobežošanu pilsētā, un tas būtu pašvaldības uzdevums – izķert bezsaimnieka dzīvniekus, nodrošināt to sterilizāciju un kastrāciju. Vairākās pašvaldībās jau tā notiek, un tas ir tikai apsveicami. Baiba Gerharde, psihoterapeite:«Kaķu tantes» ir tikai viens klaiņojošu dzīvnieku problēmas aspekts. Personīgi nevienu no viņām nepazīstu, tāpēc mani pieņēmumi ir hipotētiski. Domāju, ka, «rūpējoties» par kaķiem, šīs sievietes patiesībā rūpējas par sevi, savām neapmierinātajām vajadzībām, piemēram, pēc tuvības, pieķeršanās, vēlēšanās justies noderīgai, lepnai par labu darbu. Varbūt kaķi ir tie, kas ļauj sajust, ka dzīvei ir kāda nozīme un saturs. Varbūt nospiež neizpirkta vainas izjūta. Rūpēs par pagalma kaķiem šīs vajadzības var apmierināt bez liela personiska ieguldījuma, saistībām un atbildības. Tomēr kaķi šīm sievietēm palīdzēt nespēj, tie sniedz daudz par maz, tāpēc «kaķu tantes» parasti nav smaidīgas un omulīgas kundzītes. Ja izveidojusies situācija traucē un apgrūtina pārējos mājas iemītniekus, tad tā ir problēma, nemaz nerunājot par pašiem kaķiem. Manuprāt, tā atrisinātos, ja «kaķu tantes» atrastu citu veidu, kā gūt piepildījumu, vai spētu pieņemt savu dzīvi, kāda tā ir. Tomēr tas no viņām prasīs ieguldījumu, uz ko šīs sievietes var nebūt gatavas. Jānis Gatiņš, Uzvaras ielas 4 mājas vecākais:Svarīgi, lai klaiņojošie kaķi netiek mājas pagrabā un lai tos tur arī neviens nebaro. Mūsu piecdesmit piecu dzīvokļu namā ir viena iedzīvotāja, kas rūpējas par kādu savvaļas kaķeni un piebaro, šķiet, arī vairākus tās līdzskrējējus. Šo kaķeni viņa ir sterilizējusi un arī barošanas vietu pie lieveņa sakopj. Savvaļas kaķu barošana šim cilvēkam ir paradums, ko viņa piekopj jau vismaz pārdesmit gadu. Pārējie iedzīvotāji to respektē. Mūsu mājas pagrabā kaķu nav, jo visi logi ir vai nu aizstikloti, vai aizrestoti tā, ka tur šie dzīvnieki iekšā netiek. Pagrabā arī neviens tos nebaro. Pirms dažiem gadiem kāds «gudrinieks» vienu rūti izsita un tad tur bija ielīduši vairāki kaķēni. Šķiet, saēdušies žurku indi, tie nomira. Klaiņojošo kaķu problēma pilsētā ir aktuāla. Tepat kaimiņu mājā Uzvaras ielā 6, kur pagraba logi vaļā, kaķu ir daudz, tie vairojas, apkārtne smird un ir citas nevēlamas lietas.
