Ar spurām, spārniem, astēm, četrām vai divām kājām – lai cik dažādi mēs būtu šajā kopīgajā dzīves telpā, neviens neiztiek bez ēšanas. Uz šā procesa pamata tad nu acīmredzot varam sākt saprasties, tuvināties un izpētīt viens otru. Redz, kā zivtiņa iečāpstina mutē barības kriksīti! Redz, kā vārna uznes maizes gabalu kokā un pietur ar kāju! Redz, kā trusītis šmakstina! Redz, kā jēriņam garšo āboliņa lapa! Un redz, kā zilonis var iebāzt mutē veselu slotu!Zoodārzu darbinieki jau labi sen apjautuši, ka šo cilvēcīgo tieksmi, kuru nespēj nomākt pat ar sodiem draudoši barošanas aizliegumi, var itin labi izmantot arī mārketingā. Līdzās aicinājumiem nenodoties ēdināšanas «pašdarbībai» daudzviet parādījušies uzraksti ar norādēm, kurā laikā dzīvniekus baro kopēji. Tiek būvētas īpašas mājdzīvnieku kūtis, kur ikviens var iemest aitai pa siena kumšķim. Dažos Eiropas zoodārzos ēdināšanas fani varot nopirkt arī ko eksotiskākiem dzīvniekiem paredzētu.Dīvaini – ja reiz tāds barošanas process spēj būt tik pievilcīgs, kāpēc lopu kopēji nedodas uz kūti lielā pacilātībā un pilsētnieks īgņojas uz kaķi, kad tas «simtpadsmito» reizi aicina pie ledusskapja? Acīmredzot īstas ikdienas rūpes nesalīdzināt ar dzīvnieka barošanu kā izklaidi – kad nav jādomā, cik daudz un kāpēc; kad nav jāmazgā, jāķemmē, jāiznīdē insekti, jāmēž būris, jāgriež nagi, jātīra ausis un jāgādā par potēm. Iedod desas gabaliņu, papriecājies, ka garšo, esi labi laiku pavadījis un ej gandarīts uz māju, nedomājot par citiem šīs dzīvās radības labsajūtas aspektiem. Vai tam visam kāds sakars ar pussimtu kaķu pie nama Raiņa ielā? Šķiet, ka jā.
