1144. gadā, lai atbrīvotu vietu jaunas katedrāles celtniecībai, tiek nojaukts Sendenī abatijas dievnams – Francijas svētā patrona baznīca un Francijas karaļu atdusas vieta.
1144. gadā, lai atbrīvotu vietu jaunas katedrāles celtniecībai, tiek nojaukts Sendenī abatijas dievnams – Francijas svētā patrona baznīca un Francijas karaļu atdusas vieta.
Šādu ieceri varētu pielīdzināt mūsu simts gudro lēmumam nojaukt Saeimas namu, lai tā vietā uzbūvētu kāda avangardista projektētu celtni.
XII gadsimta Eiropas vaibstos atrodam vismaz vienu iezīmi, kas to satuvina ar mūsu, nu jau aizejošo gadsimtu: tā ir jaunrade un kāre pēc eksperimentiem. Eiropu iekaro jauns mākslas stils – gotika –, nomainot romāņu stilu. Jaunā stila dzimšanas vieta ir Francija, un savu priekšteci tas pārspēj gan sarežģītības pakāpes, gan izsmalcinātības un elegances ziņā. Gotiskajā katedrālē nevar justies nomākts: milzu vitrāžas dara krāšņāku no ārpuses plūstošo gaismu, piešķirot tai sulīgu nokrāsu. Interese par cilvēka un dabas skaistumu vairs netiek uzskatīta par apgrēcību, bet reliģiskās figūras – Jēzus, Jaunava Marija un svētie – kļūst daudz naturālistiskākas. Ikviena katedrāle, apgādāta ar milzumu simbolisku tēlu, līdzinās akmenī cirstai viduslaiku zinību enciklopēdijai, kas vienlaikus ir pilsētas lepnums, varenības izpausme un sabiedriskās dzīves centrs. Daudzas no gotiskajām katedrālēm tiek izbūvētas tieši pilsētu sāncensības gara dēļ.
Ievērojamākā agrās gotikas stila pērle, slavenākā Francijas būve un reizē arī viena no tā laika lielākajām ēkām – Parīzes Dievmātes katedrāle – tiek celta 85 gadus (1163 – 1248).
Vienlaikus ar gotiku XII gadsimta vidū Francijā dzimst romāns, kas uzskatāms par senāko zināmo mūsdienu romāna priekšteci. Dažos romānos tiek iestrādātas grieķu klasiskās tēmas, taču slavenākie un augstvērtīgākie šā žanra un laika sacerējumi pieder pie «Artūra cikla» un vēsta par ķeltu karaļa Artūra un viņa bruņinieku leģendārajām gaitām. Par pirmo ievērojamāko romānu rakstnieku tiek uzskatīts Kretjēns de Troā, kurš Ziemeļfrancijā darbojies no 1165. līdz 1190. gadam.
XII gadsimts ir no Dienvidfrancijas nākušo galma dzejnieku trubadūru laiks. Viņi literatūrā un mākslā iedibinājuši romantiskās mīlestības tēmu. Trubadūru poēmās apdziedāti arī varoņdarbi, apcerētas politiskās norises un ticības lietas. Trubadūru iedibināto literāro tradīciju turpinājuši Ziemeļfrancijas truvēri un Vācijas minnezengeri.
XII gadsimtā baznīcas klēpī atdzimst drāma. Kaut arī daudzas klasiskās latīņu lugas saglabājušās manuskriptos, tomēr uzvestas tās netiek.
Agrajos viduslaikos iedibinājās tradīcijas iestudēt noteiktus liturģijas fragmentus, bet XII gadsimtā baznīcā, galvenokārt Parīzē, jau tiek uzvestas īsas reliģiska satura ludziņas latīņu valodā. Mazliet vēlāk, taču joprojām turpat – XII gadsimta Parīzē –, latīņu lugas tiek aizvietotas vai papildinātas ar uzvedumiem franču valodā.
Arī Rietumu mūzika sevi piesaka liturģijas ietvaros. Rietumu mūzikā valda vienbalsība (tāda vēl šodien ir liela daļa mūzikas ārpus Rietumu pasaules robežām), līdz 1170. gadā Parīzes katedrālē notiek revolūcija šajā jomā – mesā pirmoreiz var dzirdēt «kontrpunktu» – divas vienlaicīgas balsis, no kurām katra dzied savu melodiju. Apmēram tajā pašā laikā tiek izgudrota un pilnveidota nošu pieraksta sistēma. Skaņdarbi var tapt sarežģītāki. Šie pirmie soļi tad arī noteikuši visu Rietumu mūzikas turpmāko attīstību.
