Retro mašīnas drīzāk ir, lai brauktu uz baznīcu, saka kolekcionārs Eduards Leoho.
«Vecais, skat, Kņopienei volga!» gluži tāds sakāmais nāk prātā, apskatot vienu no uzņēmējam Eduardam Leoho piederošajām volgām. Melnā GAZ-24 ir pēdējā no viņa kolekcijā nonākušajām automašīnām. Pavisam ir sešas, kā arī 50 gadu sens motocikls. Ar veco spēkratu kolekcionēšanu Eduards sāka aizrauties vien pirms četriem gadiem, un nu jau tas pārtapis sirdslietā un dzīvesveidā.Opja neparastā dāvanaKad Eduards pirms pieciem gadiem sagaidīja nākam pasaulē savu pirmo mazbērnu, viņš nosprieda – ja dāvinu, tad kaut ko kārtīgu un paliekošu. «Toreiz sievai teicu: ko es tur katram mazbērnam savu kontu atvēršu – sazin, kā ar to naudu vēl būs, labāk uzdāvināšu pa ekskluzīvai mašīnai!» atceras kolekcionārs. Nopietni vai ne, bet «joks» pārtapa par hobiju. Mazajai Laurai šodien ir pieci gadi, un viņa jau izsēdējusies sudrabainajā «Mercedes Benz», ko opis pircis tieši viņai. Vectēvs rēķina: kad Laurai būs 18 gadu un autovadītājas tiesības, mašīna būs 55 gadus veca. «Gan jau, ka trim esošajiem mazbērniem pievienosies vēl kāds, un tiem arī noteikti tiks pa mašīnai,» sola labais opis. «Gulta» visai ģimeneiPirmā Eduarda garāžā ieripojusi GAZ-21. Kādēļ tieši volga? «Jaunībā ar to kādreiz braukts, un tā ir mašīna, kurai vēl šodien dizains prasa cienīgu braucēju. Domāju, ka man tā piestāv,» smaida Eduards. Viņu interesē ne tikai automašīnas dizains, virsbūve un ritošā daļa, bet arī tās vēsture. Eduards stāsta, ka GAZ-21 Padomju Savienībā sāka ražot pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās. Šis tas esot pašpikots no «Ford», bet daudz kas izveidots no jauna. «Visfeinākais», viņaprāt, ir mašīnas priekšējais nedalāmais sēdeklis, ko var izlaist, un savienojumā ar pakaļējo beņķi tas veido platu laulības gultu. Uz tās jaunībā, ceļojot pa Latviju, varējusi sagulēt visa ģimene, atceras saimnieks. Vēlāk, septiņdesmitajos gados, savienībā sāka ražot uzlabotu volgas modeli GAZ-24, kas nu arī melna kā «Kņopienes volga» stāv saimnieka garāžā. «Jā, tā bija luksusmašīna – parastie cilvēki to iegādāties nevarēja. Arī tagad tādas lietas zemē nemētājas. Tādā stāvoklī kā manus autiņus šodien nemaz tik viegli nevar nopirkt. Tā jau ir vēsture,» secina kolekcionārs un turpina: «Manā jaunībā modē bija automašīnas ar apaļu virsbūvi, vēlāk modē nāca kantainās – kā žigulis, GAZ-24 –, bet šodien stilīgs atkal skaitās viss, kas nav kantains – vecā mode atgriežas,» viņš secina. GAZ-21 kolekcionāram kļuvusi tik tuva, ka pagājušajā gadā viņš iegādājies otru tādu – tīri nejauši, skatoties internetā. «Nopirkt jau var, bet rodas problēma – kā saglabāt? Ārā tādu nedrīkst turēt – vajadzīga garāža. Ja mašīnas ir vairākas, atkal problēma, jo jumts virs galvas nepieciešams visām,» stāsta uzņēmējs.Riteņus «izvingrina» visiMazmeitas spožais mersedess Jelgavas ielās redzēts ne reizi vien – to kā kāzu mašīnu iecienījuši jaunie pāri, un vizināšanās priekus bauda mazbērni.Ielās riteņus «izvingrināt» pa laikam tiek izvests arī zilais «Lincoln Towncar» un 1983. gada trešās sērijas BMW, kas saimnieka kolekcijā ir pēdējais iegādātais auto. Jau tagad tas esot pielīdzināms retro modelim. «Gāju Viļņā pa tirgu, ieraudzīju un nopirku. Ar tādu daudzi braukuši, un Jelgavas ielās tieši šim modelim bijusi lielākā piekrišana. Vairāki nākuši klāt un prasījuši, lai pārdodu. Ar šo BMW braucu kā ar tādu spēļmantiņu un neteikšu, ka cilvēki to ievēro mazāk nekā vecās volgas,» priecājas auto īpašnieks. Ikdienā pārvietojoties Eduards priekšroku dod jaunākas markas mersedesam. Viņaprāt, tās ir izturīgākās un stabilākās mašīnas. «Mani tik daudz neinteresē zīmols, cik tas, kas mašīnai ir apakšā. Ne velti ir teiciens: kas kādreiz braucis ar mersedesu, citā nepārkāps. Mersedess izbrauks visus ceļus, arī Jelgavas ielas,» viņš ironizē.Uz baznīcu un veikaluEduards savu aizraušanos uzdrīkstas nodēvēt par pensijas hobiju, kad pašam gribas pabaudīt to, kas patīk. Gluži kā saldais ēdiens, vecie auto no garāžas tiek izdzīti īpašos gadījumos. «Šīs mašīnas ir domātas, kā es saku, lai brauktu uz baznīcu, ne pa pilsētas bedrainajām ielām. Ārzemēs daudzās ģimenēs ir viens vecs autiņš, kas kalpo gan kā ģimenes relikvija, gan kā tradīcija – kādai mašīnai būt īpašākai – ar ko aizbraukt uz veikalu vai pilsētu,» skaidro Eduards. Latvijā, redzot tādu auto, cilvēku sejās atplaukst smaids. «Citi rāda paceltu īkšķi, bedrīšu lāpītāji nogroza galvu, manas paaudzes cilvēki atskatās, jo daudziem volgas savulaik bijušas sapņu mašīnas. Bija moments, kad braucu ar GAZ-21 un, to redzot, citas mašīnas apstājās un palaida manu volgu pa priekšu – kā lielu kungu. Ar veco mersedesu lidostā pie caurlaides pat dokumentus nepaprasīja, apsargs domājis, ka VIP mašīna braucot,» kā humoru atceras Eduards.Viņa garāžā starp vecajiem spēkratiem atrodams arī viens «trejritenis» – 1960. gada motocikls ar blakusvāģi K-750. «Melnais bruņinieks» uzposts un ir pilnā gatavībā iziet tehnisko apskati, lai pēc tam dotos ielās. «Ar tādiem kara laikā brauca vācu armijnieki. Benzīnu patērē tikpat, cik mašīna, rūc gan kā traktors,» viņš smej.Katram braucamajam ir savs stāsts un liktenis. Eduards cer, ka kolekcijai ar laiku pievienosies arī kāds amerikāņu automobilis, piemēram, no Elvisa Preslija laika mašīnām.
