Zelta pārim Mirdzai un Gunāram Vīndedžiem rinda laulības reģistrācijai bija par garu.
Piecdesmito gadu beigās, sešdesmito gadu sākumā, kad Kremlī bija nosodīts staļiniskais terors, ap Zemi sāka riņķot pirmie kosmosa kuģi, bet aiz «dzelzs priekškara», atšķirta no pārējās pasaules, Latvijā attīstījās rūpniecība un vairumā tautas bija izveidojusies zināma stabilitātes izjūta. Daudz jaunu cilvēku gribēja precēties. Kad rīdziniece Mirdza Mihelsone un lauku puisis no Svitenes pagasta Gunārs Vīndedzis gāja pieteikties laulības reģistrācijai, viņiem atbildēja, ka četri mēneši jāstāv rindā… «Ja nu vienīgi jūs neesat māņticīgi, varam salaulāt 1. aprīlī. Šajā dienā rindas nav,» ieminējās dzimtsarakstu nodaļas darbiniece, un jaunais pāris piekrita.«Nu jau ilgus gadus mēs 1. aprīlī nekad neesam vieni. Kāzu jubilejās mūs apsveic bērni un mazbērni,» smaidot stāsta Mirdza Vīndedze. Sveicienus Zelta kāzu jubilejā viņi saņēma arī vakar, bet šampanieša dzeršana paredzēta šodien atjaunotajā Sv.Trīsvienības baznīcas tornī. Atgriezās sibīriešiTrīs gadus pirms kāzām Gunārs kopā ar ģimeni atgriezās no Sibīrijas, kur kopā ar brāli un māti bija izvests 1949. gada 25. martā. Tēvs, kura vienīgais «noziegums» bija lielās basa taures pūšana Svitenes aizsargu orķestrī, ar «troikas» spriedumu desmit gadu cietumā bija saņēmis jau kara beigās 1945. gadā, kad Kurzemes cietokšņa piefrontes joslu aptvēra vēl viens komunistisko represiju vilnis. Pēc atbrīvošanas no cietuma viņš nebija braucis uz Latviju, bet pievienojies izsūtītajai ģimenei Omskas apgabalā. Atgriezušies no Krievijas, Gunāra vecāki devās uz savam lauku mājām Vīndedžiem. Kolhozs tur jau bija ierīkojis vistu fermu, tomēr veco saimnieku vēlēšanās dzīvot Vīndedžos tika ņemta vērā. Dēli Alfrēds un Gunārs kolhozā stāties nevēlējās. Vecākais Alfrēds sāka strādāt Rīgā, kur dzīvo vēl joprojām. Jaunākais Gunārs nonāca Jelgavā, kur, viņaprāt, ir mazāka burzma. Pēc Sibīrijā pavadītajiem desmit gadiem Gunārs bija noilgojies pēc kultūras, mūzikas, mākslas. Tādēļ vienā 1960. gada pavasara dienā viņš piekrita kādas labas paziņas Ženijas piedāvājumam doties uz Rīgu, Drāmas teātri (tagad – Nacionālo), kas bija iestudējis Augusta Deglava romānu «Rīga». Ženija piebilda, ka teātrī abiem pievienosies viņas draudzene. Liktenīgi tā bija Mirdza. No siena kaudzes uz operu Vai tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena? Gan Gunārs, gan Mirdza teic, ka ne. Tikai šķiršanās tovakar ieilga, jo Mirdza bija jāpavada līdz mājām Pārdaugavā, Ķemeru ielā. Drīz vien sekoja jaunas tikšanās, un gada laikā draudzība pārvērtās mīlestībā. Stāstot par savu jaunību pirms mūža drauga satikšanas, Mirdza teic, ka pa ballēm nav staigājusi. Teātris, opera, kori – tie gan patikuši. Kopā ar draudzeni viņa devusies pat uz Igauniju, kur nakšņojusi siena kaudzē, lai varētu noklausīties slaveno dziedātāju Georga Otsa un Elzas Mazikas balsis. Mirdza atzīst, ka agrāk viņai bijusi kāda platoniska mīlestība uz citu puisi vārdā Gunārs. Taču tam bijusi meitene, bet te pēkšņi atradies viņas īstais Gunārs. Puiši saspiedās ģimenes labāKāzas divas dienas svinējuši Pārdaugavā, Ķemeru ielā. Gunāra krusttēvs Otto Briņķis, kas dzīvoja Jelgavā, Klijēnu ceļā, būdams labs aldaris, svētku galdam uzdāvinājis divas mucas alus. Klāt bijuši vecāki, tuvākie radi, arī vectēvs, kas ikdienā cieši sekojis notikumiem pasaulē un dzimtā uzturējis optimisma garu. Ar akordeonu un bungām uz kāzām atbraukuši Gunāra darbabiedri no Jelgavas Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas. Jaunā ģimene sāka dzīvot Jelgavā. Kad pieteicies pirmdzimtais dēls Gints, topošais tēvs gājis uz rūpnīcas arodkomiteju un teicis, ka ģimenes īrētā jumtistabiņa Sesavas ielā nu esot par šauru. Taču arodkomitejai arī nebija, ko dot. Tad darbabiedri, kas vēl vecpuisī dzīvojuši rūpnīcas kopmītnēs Lielajā ielā (tolaik – Ļeņina), nosprieduši, ka var sarūmēties ciešāk, lai izbrīvētu vienu istabu jaunajai ģimenei. Pēc pusgada Rūpniecības ielā tika pabeigta rūpnīcas māja, kuras būvēšanā Gunārs arī piedalījās, un Vīndedžu ģimenei tur piešķīra divistabu dzīvokli. Taču 1970. gadā, piedzimstot meitai Santai, arī tas kļuva par šauru, un ģimene Pārlielupē iegādājās pusmāju ar zemi. Gunārs pa šo laiku neklātienē bija izmācījies par automehāniķi. Divos darbos1975. gadā pēc labu draugu ieteikumu Gunārs un Mirdza atrada piemērotāku darbu «Latvijas keramikā». Vīrs tur nostrādāja vairāk nekā divdesmit gadu. Dzīvojot Pārlielupē, sākās Vīndedžu ģimenes stādu audzēšanas un vēlāk arī truškopības rūpals. «Domāju, kur toreiz bija spēks! Atnāc mājās no darba un vēl dažreiz pat līdz vieniem diviem naktī siltumnīcā cilā stādu kastes, laisti zemi,» stāsta Gunārs. Tagad, kad zelta pārim iet astotais gadu desmits, uz Rīgas tirgu viņi ar stādiem vairs nebrauc. Taču pašu ģimenes un bērnu vajadzībām tiekot audzēti gan stādi, gan arī truši, kuru gaļa esot veselīgāka. Domājot par mūžā pārdzīvoto Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, Gunārs teic, ka ne brīdi negribētu dzīvot padomju laikos. Patlaban trūkst ideālu – kad pienāk vēlēšanas, neesot īsti, par ko balsot, un tomēr ir labāk nekā tajos laikos. Vecmāmiņa īpaši padomā par mazdēlu Klāvu, kurš sekmīgi studē Dānijā būvniecību. Viņa to gaida mājās, jo cer, ka, ieguvis ārzemju pieredzi, viņš neaizklīdīs pasaulē, bet savu iespēju zemi atradīs Latvijā. Dēla ģimenē izaugušās mazmeitas Krista, Baiba un Zaiga ir studentes, un Santas jaunākais dēls Spīdolas ģimnāzijas audzēknis Otto bieži apciemojot vecvecākus. Palīdzot saimniecībā, ko mazbērni raduši jau kopš bērnības.Arī Jelgava kļuvusi mīļa Lai laulībā nodzīvotu ilgi un laimīgi, pēc zelta pāra domām, ļoti svarīgi ir otru cienīt, ieklausīties. Ja abi iet pa gaisu, tad māja var palikt «bez jumta». Gunārs atceras, ka kāzās krusttēvs piekodinājis: «Klausi sievu! Ņem vērā viņas viedokli, domas, bet galu galā visu dari tā, kā uzskati par pareizu!» Šajā mācībā esot sava patiesība. Cilvēkiem ar līdzīgiem raksturiem, viņaprāt, var būt grūti sadzīvot. Viedokļu dažādība bagātina. Mirdza piebilst, ka ilgu laiku viņai Jelgava bijusi tikai kā dzīvesvieta. Māju sajūta kā iedzimtai rīdziniecei sākusies tad, kad vilciens iebrauc Torņakalnā. Taču pēdējā laikā Jelgava, viņasprāt, kļuvusi daudz glītāka, pievilcīgāka, un skaidrs, ka mājas ir tomēr šeit, kur rit vēl aizvien rūpju un gandarījuma pilna dzīve.
