Prasme veidot labas, konstruktīvas attiecības esot viens no galvenajiem labvēlīgas lietas virzības priekšnosacījumiem sabiedrībā. Visos līmeņos. Sākot no ģimenes līdz pat augstākajiem priekšniekiem, kas lemj tautas likteni. Tāpēc svarīgi, kā iesaistītie komunicē savā starpā.Pēdējā laikā, klausoties mūsu varasvīru izteikumus un paziņojumus, gan nešķiet, ka viņu nolūks ir labas attiecības ar tiem, kas viņus ievēlējuši. Aizmirstot, kādā neapskaužamā ekonomiskajā situācijā nonākuši daudzi valsts iedzīvotāji, kuriem iespēja piedalīties simts latu stipendijas programmā varbūt ir vienīgais risinājums izdzīvot, kāds varas vīrs paziņo, ka par šādu summu strādājot tikai muļķi. Cits savukārt klāsta – ja cilvēki nespēj samaksāt milzīgos komunālos rēķinus, zemes un nekustamā īpašuma nodokļus, lai grozās pats un meklē citus variantus, jo valsts ar katru neauklēsies. It kā būtu no kā izvēlēties! Saprotu, ja nespēju samaksāt par vakariņām dārgā restorānā, atradīšu lētāku ēstuvi vai gatavošu mājās. Taču kur lai pārceļos dzīvot, ja komunālie maksājumi visur paliek augsti un vēl jāmaksā saimniekam par īri? Varbūt vienīgi pilsētnieki varētu dzīvot laukos un iesaldēt vai pat palielināt jau tā prāvo bezdarba procentu. Un pārtikt no sociālajiem pabalstiem, kurus valdības vadītājs publiski nodēvējis par gana dāsniem.Tāpēc, kaut tik ļoti negribas, jākārto vien somas uz ārzemēm. Turklāt varasvīri vēl laimīgu ceļu, jo piespiest palikt nevienu taču nevarot! Protams! Nav te nekāda vergu valsts, kurā atņem pases! Bet nav arī vieta, kur esi laipni gaidīts un kur cilvēkam justies valstij vajadzīgam. Vismaz komunikācijas kanāli šo izjūtu nenodod, un sen vairs nemierina solījumi, ka nodokļus vairs necels, jo situācija valstī stabilizējoties. Tad jau labāk klausīties, kā zāle aug!
Runā, bet ko?
00:01
02.04.2011
49