Edgara Kupča raksta «Savrupmāja pilsētā uz lauksaimniecības zemes» apakšvirsrakstā ietvertā doma, ka budžetam garām aizgājuši tūkstošiem latu, man parāva vaļā vēlēšanos izteikties. Privātīpašnieki, pie kuriem var pieskaitīt arī mani, būtu izmantojuši iespēju nemaksāt īsto summu? Hm! Nodokļu paziņojumus mēs paši netaisām. Tie nāk no pašvaldības finanšu nodaļas. Nodokļi bijuši jāmaksā visos laikos. Lielāki, mazāki – kā nu kuru reizi. Šķiet, tas bija vācu laikā, kad staigāja apkārt pa mājām reģistrēt katru biešu un burkānu vadziņu, vistu un gaili. Pēc kara pilsētniekiem – nekolhozniekiem bija paredzēts atstāt ēkas uz 600 kvadrātmetriem. Ja radās situācija, ka aka un mazmājiņa neierūmējās šajā platībā, tad ar speciālu lūgumu varēja saņemt 998 kvadrātmetrus zemes. Pēc neatkarības un privātīpašuma atjaunošanas ieviesa kadastrālo vērtību kā nodokļa izteikšanas mēru. Cik tas bija pamatots – tas sastādītāju ziņā. Bet nodokļi valstij jāsaņem. No kā lai valsts veido savus līdzekļus? Ja paši tikai protestējam, ka nekādus maksājumus nedrīkst celt, ko tad mēs varam prasīt no valsts?! Tur bija miljons vai divi, bet tie tak tiek tērēti! Tātad summa kļūst mazāka. Parādi arī būs jāatmaksā. Valdība aizņēmās, bet mēs gribējām lielas algas un braukāt uz Šarmelšeihu un Bali. Samazinoties ražošanai un ierēdņu štatiem, radusies bezdarbnieku armija. Ikdienā pa radio dzird gan visu valdību un Saeimu, gan atsevišķus valstsvīrus dažādi apsaukājam, un tiešām jābrīnās, kā viņi te vēl strādā tādos apstākļos, ka pat vecais Ulmanis neko neizdarītu. Vai tā demokrātiskā visatļautība mums nāk par labu? Tagad par lauksaimniecības zemi piepilsētā. Par to, ko redzu pa savas 1937. gadā celtās mājas logu. Pirms kara Miezītē visa zeme bija apstrādāta – no grāvja līdz grāvim. Ar burkāniem un kāpostiem. Ar dārzeņu produkciju tika apgādāts Jelgavas un, izmantojot kuģīti, arī Majoru tirgus Jūrmalā. Katrā mājelē bija vismaz viena govs, cūka, šādi tādi putni. Ja zemīte lielāka, arī zirgs, kazas un aitas ganījās. Cilvēki lietoja kvalitatīvu pārtiku bez ķimikālijām un visādiem E. Sievas pa vasarām no pilsētas nāca ravēt un piepelnīties. Kas ir tagad? Postaža. Kāda govs vēl 3. līnijā it kā dzīvojot, bet citādi – krūmi, kūla, pie vecajām mājām pa nelielam dārziņam. Šur tur gar ceļu malām jaunbūves – ja pabeigtas, tad labi. Bet cik ir to «moderno pilsdrupu»! Par dažu vietu gan jāteic, paldies Dievam, ka jaunbūve nav pabeigta un cilvēki nedzīvo tajā apkaimē. Šajā apkārtnē ir izteikts āderu tīkls ar attiecīgiem mezgliem, piemēram, starp 2. līniju un Ganību ielu bija divas trīsdesmito gadu beigās būvētu māju vietas, kur cilvēki dzīvojuši un visi kā viens izmiruši. Kāpostus tur stādīt varēja. Auga.Dalīt apbūves gabalus jau var, bet ne tur ko būvēties un ne tur kāds dzīvos. Lauksaimniecība tagad neesot modē. Bērni nav paraduši augt ar pirkstiņiem zemē. Un, ja kāds «dinozauriņš» atrodas, tad viņam nav kur likties. Pirms kara apmēram tur, kur Ganību iela krustojas ar Satiksmes ielu, bija mazpulku dārzeņu lauciņi. Krievu laikos – naturālistu stacija. Mēs tak esam ne tikai dziedātāju un dancotāju, sportistu, bet arī zemnieku tauta. Kādreiz bijām gudri un domājoši cilvēki. Vai tiešām deportācijas, emigrācijas un kari tos visus aiznesuši? Mācīsimies atbildīgi domāt un rīkoties, ja gribam, lai mūsu valsts pastāv. Un ēdīsim pašu izaudzēto un nebaidīsimies no tā, ka lauki varētu būt arī piepilsētā! Lai tik zeme nepaliek atmatā un neaizaug ar krūmiem!
