«Pie manis uz procedūrām jau nāk desmitgadīgi bērni. Viņu muguras ir tik sabeigtas kā septiņdesmit gadu veciem večiem, un tas viss no nepareizas pārtikas!» šķendējās kāda nesen satikta fizioterapeite. Kukurūzas pārslas un citus sauso maisījumu paveidus vajagot izbarot vistām, jo vērtības ziņā tās ne tuvu nestāvot graudu putrām ar piciņu sviesta un krūzīti silta piena brokastīs. Iepirkumu grozā nevajadzētu atrasties arī picām, mākslīgi saldinātiem un krāsotiem saldumiem un dzērieniem. «Uzlabotiem» jogurtiem, E vielām pilnai baltmaizei un daudziem citiem tik ierastiem produktiem. Savukārt mikroviļņu krāsni tās kaitīgā starojuma dēļ uzreiz vajadzētu izmest. Vai tad mums ļaundabīgu audzēju trūkstot?! Klausījos fizioterapeitē, piekrītoši māju, bet arī mulsu. Vienmēr neiznāk tā, kā būtu pareizi. Bērni pa reizei izdīc kolu un čipsus. Diezgan regulāri viņi tiek arī pie krāsainajiem saldumiem, kaut, ieziežot dēlēna no alerģijas cietušo ādu, solos nekad vairs tos nepirkt. Vienkārši nespēju saknē nocirst viņu cerīgo: «Mammīt, ko tu mums nopirki?» Bet brokastu putrai banāli nepietiek laika… Domāju, ka tā ir daudzu vecāku problēma. Diemžēl neveselīgajam gandrīz vienmēr ir vienādības zīme ar lētāko un pieejamāko.Nezinu, kam jānotiek, lai mainītos mūsu domāšana veselīga uztura ziņā. Informācijas it kā pietiek, bet nenostrādā. Droši vien pie vainas apziņa, ka ar mani nekas slikts nevar atgadīties. Nejūtam, kā tā ķīmija mūs pa šūnai vien bojā. Neredzam iespējas iegādāties ekopārtiku vai ierīkot pašiem savu sakņudārzu. Varbūt nākamās paaudzes būs gudrākas, arheoloģiskajos izrakumos brīnoties par mūsu miesām, kas dzīves laikā saņēmušas tik daudz konservantu, ka pat satrūdēt nespēj!
