Raitis Ašmanis gatavo Jelgavas bigbendu 20 gadu jubilejas koncertšovam maijā, bet šovakar diriģēs pūtēju orķestri «Rīga».
«Tā jau nav mana iegriba, es labprāt strādātu tikai vienā vietā,» Raitis Ašmanis attrauc uz vaicājumu, kā darbu ar vairākiem mūziķu kolektīviem iespējams sekmīgi apvienot ar pedagoga pienākumiem Jelgavas Mūzikas vidusskolā. Kuru no darbiem izvēlētos, ja puslīdz nodrošinātai dzīvei pietiktu ar vienu vienīgu nodarbi, Latvijas bigbendu mūzikas maestro nemaz tik strikti pateikt nespēj. «Sāku kā pedagogs,» seko pēc pārdomu brīža. «Skolotājs gan arī ir vadītājs, bet, ja es no rīta esmu skolotājs, vakarā vadītājs un vēl pa nakti muzikants…» – R.Ašmanis spriež, ka amatieru līmenī problēmu nav, bet profesionāli nevar būt vienlīdz labs visās jomās.«Vismaz divdesmit gadu strādāju džeza lauciņā, un tikai tagad pa īstam sajūtu to bedri, kas pie mums izveidojusies 50 gadu laikā. Latviešu valodā pat nav nevienas mācību grāmatas par džeza mūziku un tās vēsturi,» R.Ašmanis atzīstas, ka, būdams programmas «Mūsdienu ritmiskā mūzika» vadītājs Mūzikas vidusskolā, pats dažbrīd vēl jūtas kā skolnieks. «Protams, jau tas, ka mums vispār ir šī programma, ir liels solis uz priekšu,» vērtē džeza pedagogs. «Ja vakaros puiši manā orķestrī džezu spēlēja gluži kā autodidakti,» prāto diriģents, «tagad pa dienu skolā mēs tās tēmas izšķetinām, izpētām, kad un kādos apstākļos tas rakstīts, un bilde kļūst skaidrāka.»– Sarunu, kā jau īsts improvizators, ievirzīji pedagoģijas lauciņā, bet vispār jau gribēju tevi iztaujāt par citām lietām. Par vienu – Jelgavas bigbenda koncertšovu 12. maijā Zemgales Olimpiskajā centrā – pilsētā nu var lasīt vai uz katra staba.Jelgavas kultūras nama skatuve jau ir ļoti laba, bet tādā nozīmīgā gadskārtā gribējās ko jaunu, tāpēc nolēmām ieskandināt olimpiskā centra halli, izejot ārā no ierastajiem rāmjiem. Apzināti izvairījāmies no tādiem nosaukumiem kā «lielkoncerts» vai «dižkoncerts», lai gan vismaz trīs stundas tiks aizpildītas. Lielā hallē ir brīvāka atmosfēra, plānojam arī izvietot galdiņus – tā, manuprāt, džeza mūzikai būtu jāskan. Lai publika var nekautrējoties arī padejot, izrādīt emocijas ne tik sasaistīti, kā pieņemts klasiskā zālē. Džezs ir lielā mērā šovs, tāpēc arī nosaukumā – koncertšovs.Viss jaukākais, kas iespējams džezā, nosaucams vienā vārdā – brīvība. Rāmji ir doti, bet kā tu to skaņdarbu nospēlēsi? Ne tikai no publikas, pat no orķestra dalībniekiem neviens jau nezina, kā nospēlēs, piemēram, pirmais alta saksofons. Bet nospēlē tā, ka pārējiem «žoklis atkarājas». Publika aplaudē, un jau nākamais ceļas augšā un atspēlē kaut ko pretī… . Džeza standarts pierakstīts divās rindiņās, bet skaņdarbs tiek spēlēts astoņas, pat desmit minūtes. Protams, ka ir zināmi likumi un harmoniskās secības, bet kā tu to pasniegsi, ar kādiem tehniskiem paņēmieniem?– Koncertšovs nosaukts «Ceļojums kopā ar Jelgavas bigbendu».Ceļojums laikā un telpā. Laikā – jo 20 gados esam sadarbojušies ar ļoti daudziem mūziķiem. Nomainījušās pat vairākas paaudzes. Ir tādi, kas aizgājuši, nē, pareizāk teikt, izauguši un muzicē citur. Mūsējie veido ritma grupas veselos četros ansambļos: «Labvēlīgais tips», «Keksi», LNT šovu un Normunda Rutuļa pavadošais sastāvs, Kristapa Krievkalna grupa. Daļa no viņiem, kā basģitārists Pēteris Liepiņš, bundzinieks Gundars Lintiņš, ģitārists Andris Barons, turpina strādāt arī Jelgavas bigbendā.Strādāts arī ar daudziem solistiem. Bet ne katrs zinās, ka dziedātāja Ieva Kerēvica savulaik Jelgavas Mūzikas vidusskolā apguvusi saksofona spēli. Jubilejas šovā ceļosim arī ar mūsu novadnieku Jāni Kurševu, Aiju Vītoliņu jeb Amber, ļoti perspektīvo Aneti Kotoviču, Daumantu Kalniņu, vijolnieku Raimondu Ozolu. Iepriekšējo desmit gadu laikā izveidojusies stipra un noturīga sadarbība ar Raimondu Paulu, tāpat ar Nacionālo teātri, kuras rezultāts – «Sapnis par Brodveju».Atskatīsimies arī uz ceļojumiem telpā – tādu bijis diezgan daudz. Nevis lai sauļotos, bet gan piedalītos dažādos festivālos. Un krātu pieredzi meistarklasēs, piemēram, Peru un Brazīlijā.– Sauļoties taču nebrauci arī uz Franciju, kur pirms nedēļas pabiji kopā ar «Drums Clinic» puišiem?Jauniešu mūzikas festivālā Ruānā piedalījāmies jau otro gadu, pērn bijām ar dziedātāju Aiju Kotoviču, šogad – ar Jelgavas novada meiteņu kori «Asni» un solisti Inetu Rudzīti. Lai programma būtu interesantāka, klavieru vietā pavadījumus spēlējām mēs.Salīdzinot mūsu varējumu uz Francijas jauniešu fona, varu pateikt īsi – mūsējie ir riktīgi malači. To varēja just arī festivāla noslēguma šovā, kur koris dziedāja a cappella. No malas varēja labi dzirdēt, ka mūsējie dziedāja tīri. Toties neiztika bez kurioziem – pasākuma tēma bija saistīta ar Krieviju, un arī mūsu kora uzstāšanās laikā skatuve izdekorēta ar sarkaniem karogiem. Pārpratumu gan izdevās novērst, bet nācās secināt, ka par Latviju tur tomēr zina gaužām maz.– Tūlīt tev vēl viens svarīgs koncerts – 7. aprīļa vakarā galvaspilsētas Lielajā ģildē ar profesionālo pūtēju orķestri «Rīga», kur esi viens no štata diriģentiem.«Rīga» tiešām ir profesionāls orķestris šā vārda pilntiesīgā nozīmē, kas vienlīdz labi var nospēlēt kā rekviēmus un simfoniskās mūzikas pārlikumus, tā džezu. Ceturtdienas vakarā spēlēsim mūziku no latviešu rokoperām. Protams, katram žanram ir sava specifika, tāpēc diriģēšu es, nevis Mārtiņš Ozoliņš, kam tuvāka klasiskā opera.Skanēs fragmenti no Imanta Kalniņa «Ei, jūs tur» un Jāņa Lūsēna mistērijas «Sapnis par mīlestību», kā arī leģendārā Zigmara Liepiņa «Lāčplēša». Negribas, lai šāda mūzika tiktu aizmirsta, toreiz, kad tā tapa, tā bija liela uzdrīkstēšanās – lai atceramies kaut vai tekstus.
