«Cik maksā tonna melnā metāla lūžņu un cik lielas izmaksas būtu, ja pieņemšanas punktā katrs atvestais konteiners būtu jāpāršķiro rokām?» ar šādu pretjautājumu metāla pārstrādātāju industrijas pārstāvji atbild uz jautājumu, vai stingrāki normatīvi nepalīdzētu ierobežot zagļu apetīti. No šķūnīša pazudušais velosipēda rāmis pirms nonākšanas kausētavā iziet caur trim četrām rokām, līdz tas ieguvis legālu atkritumu statusu. Tāpēc pārstrādātāji zagli liek meklēt nevis lūžņu pieņemšanas punktos, bet gan tur, kur atkritumi rodas, – firmās, kas regulāri pasūta atkritumu izvešanu.
Kaut arī pēdējos divos gados kopumā melnā un krāsainā metāla zādzību apjoms audzis, pēdējās nedēļās konstatētie daudzie pārkāpumi saistāmi nevis ar krasām izmaiņām nozarē, bet gan sniega nokušanu, jo dažādas mantas garnadžiem vieglāk atrast, ja vajag, demontēt un aiznest. «Ja vairāk zog, tātad kāpušas cenas,» pusironiski par pēdējā laika daudzajām metāla zādzībām saka Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš. Zog nabadzības dēļTaču iepirkuma cenas augušas nav, tieši pretēji – no 180 latiem kritušās līdz 140 par melnā metāla atkritumu tonnu, skaidro nozares asociācijas valdes loceklis un metāllūžņu pārstrādes uzņēmuma «Tolmets» pārstāvis Valdis Uburģis. Viņš zādzību skaita palielinājumā redz tiešu saistību ar sociālekonomiskajiem apstākļiem valstī. Trekno gadu sākumā metāla pieņemšanas punktos nonāca tiešām atkritumi no «kūtspakaļām», kas tika intensīvi sakoptas, taču tagad laukos zūd žogi, kannas, velosipēdi, tehnika un kapu zvani, bet pilsētās ne tie turīgākie iedzīvotāji pārvietojas ar padusē iespiestām metāla caurulēm. Aku vākus aizripina naktīs. Teorētiski pārstrādē nonāk tikai legālas lietasPārkāpumi tiek izdarīti nevis licencētos uzņēmumos, kas uzpērk lūžņus, bet gan jau līdz tam. «Metāla pieņemšanas punktos visi atkritumi ir legāli,» saka V.Uburģis. Runājot par zagtām alumīnija kannām un citām nelielām mantām, ko aiznes no pagalmiem un saimniecības ēkām, viņš jautā: «Ja jūs atnestu vecu, cauru pannu vai alumīnija kanniņu, vai spētu pierādīt izcelsmi?» Tādēļ uzpircēja pienākums ir tikai fiksēt metāla nodevēja personas datus. Mazliet sarežģītāks, taču grūti kontrolējams ir veids, kā caurules, aku vāki un citas lietas no zagtām kļūst par legālām. Mantas, kam nav sadzīves priekšmetu izcelsmes, nodot lūžņos drīkst tikai komersanti. V.Uburģis stāsta piemēru – saimnieciskās darbības veicēja firma izsauc metāllūžņu uzpircējus, lai izvestu krāmus. Nedēļas laikā konteiners ir pilns. To aizved, taču pēc tam ar rokām nekādas darbības (piemēram, šķirošana) ap šiem gružiem nenotiek, tāpēc licencētais pieņēmējs nevar izsekot, kas samests konteinerā. Tomēr izcelsme ir zināma – konkrēta juridiskā persona, piemēram, zemnieku saimniecība. Tādā veidā pārstrādē nonākot pat sazāģētas zagtu mašīnu virsbūves. Arī Līvbērzes mežā pazudušais tornis, ticamākais, sazāģēts un nodots kā oficiāli lūžņi kopā ar citām mantām.«Ja mašīnu var identificēt kā mašīnu, pieņemšanas punktā uzreiz reaģē,» viņš teic, ka policijai tiktu ziņots arī tad, ja kāds vīriņš atnestu akas vāku. Taču nes nevis uz pieņemšanas punktu, bet tā sauktajām nelegālajām firmām, kas pārsteidzoši bieži piedrazo savas teritorijas un saimnieciskajā darbībā rada daudz metāla atkritumu. Tur arī būtu jāpastiprina kontrole, nevis tik bieži jāpārbauda legālie metāla uzpircēji, uzskata asociācija. Noteikumi jau tā stingriGan V.Rantiņš, gan V.Uburģis teic, ka normatīvo aktu bāze šajā nozarē Latvijā ir pietiekami stingra, turklāt pēdējos gados būtiski uzlabota. «Taču zagļi jau likumus nelasa,» V.Uburģis saka – ar barbariskajiem noteikumiem valsts budžets un ekonomika kopumā zaudējot tūkstošiem latu. Piemēram, būtībā valdības noteikumi liedz Latvijā iepirkt vadus, taču Lietuvā un Igaunijā kabeļu aprite nav tik ierobežota. Tāpēc pierobežā tik izplatītas kabeļu zādzības. Lietuvieši atbraucot, samaksājot skaidrā naudā un aizvedot. Piemēram, piekrauj bagāžnieku ar 50 kilogramiem misiņa vai vara vadu un nelegālā veidā iegūst uzreiz 300 latu, bet nodokļi budžetam aiziet gar degunu.
