Tikai 18 procentu aptaujāto Jelgavas skolēnu nekad neesot špikojuši.
Drosme, bezkaunīga krāpšana, kaut kas no aktiera mākslas, mūsdienās aizejoša parādība – daudz apzīmējumu ir špikošanai, kas diezgan izplatīta skolās un augstskolās. Sevišķi pavasarī, kad pienācis kārtējais eksāmenu, ieskaišu, gada kontroldarbu laiks. «Mūsdienu tehnoloģiju izmantošana špikošanā» – tā saucas pētījums, ar kuru pērn Spīdolas ģimnāzijas absolvents Mārtiņš Brants sekmīgi piedalījās skolēnu zinātnisko darbu konkursā. Dažādās pilsētas skolās aptaujājot 72 skolēnus un 15 skolotājus, Mārtiņš secināja, ka bez špikošanas savā līdzšinējā dzīvē iztikuši tikai 18 procentu. Turklāt meitenes to dara biežāk par zēniem (procentuāli 64:36). 54 procenti špikotāju teic, ka nekad neesot pieķerti. Kaut jauniešu ikdienā ienākuši mobilie telefoni, datori, pleijeri un pat pildspalvas ar videokameru, visbiežāk špikošanā tiekot izmantotas sīkiem burtiem aprakstītas, uztraukumā sasvīdušā labās rokas plaukstā iespiestas lapiņas – gadiem pārbaudīta vērtība. Tiesa, nesen Spīdolas ģimnāzijā bijis gadījums, kad ar mobilo telefonu nofotografēta kontroldarba uzdevumu lapa un to nesekmīgi mēģināts nodot paralēlklasei, kurai kontroldarbs nākamajā dienā. Populārākie mācību priekšmeti, kuros tiek špikots, saskaņā ar M.Branta aptaujām ir ekonomika, ģeogrāfija un bioloģija.Kurā klasē skolēni sāk špikot? Sesavas pamatskolas ķīmijas, ģeogrāfijas un vēstures skolotājs Edgars Māliņš teic, ka jaunākajās klasēs špikerus skolēni parasti netaisa, bet kontroldarbos mēģina norakstīt no gudrākajiem solabiedriem. «Reiz viens puika tā pārcentās, ka norakstīja ne tikai uzdevuma atrisinājumu, bet arī solabiedra vārdu un uzvārdu. Kas par daudz, tas par skādi!» stāsta skolotājs. Zābaciņš zābakam Aug buciņš, aug radziņi. Vidusskolā špikošanas un norakstīšanas metodes pilnveidojas. Par kādu vērojumu latviešu valodas diktāta laikā stāsta skolotāja Ruta Rulle: «Skatos, pirmā sola apakšā saskārušies viens tāds šausmīgi liels zābaks un viens mazs zābaciņš. Kad es diktēju tekstu, tad tieši tajā mirklī, kad jāliek komats, mazais zābaciņš uzspiež pa lielo.» Tā, lūk, pirms gadiem trīsdesmit draugam līdzējis draugs, kam gramatika padevās labāk. R.Rulle atzīst, ka, skolniece un studente būdama, pati pratusi labi nošpikot, tādēļ arī spējot blēžus noķert. Sods parasti esot nežēlīgs – darbs jāpārraksta vai vismaz atzīme zemāka. «Ja tomēr špikotājam izdodas palikt nepamanītam, tad cepuri nost,» smej skolotāja. Viņa uzskata, ka, špikeri taisot, skolēns iemācās strukturēt tekstu, atlasīt galveno. Un beigu beigās var pat sanākt, ka eksāmenā špikeris izrādās lieks – viss jau ir galvā. Filma kalpoja godīgumamLatvijas Universitātes profesores Skaidrītes Lasmanes pētījumā minēts, ka dažkārt mūsu studentiem, nokļūstot rietumvalstu augstskolās, nākas saskarties ar pavisam citu attieksmi pret špikošanu – grupas iecietības vai pat atbalsta vietā nākot nosodījums. «Špikošana ir parazītisma veids,» skarbs ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes docents Oļģerts Parčinskis. Viedā zinātnieka vārdi skan aizkadrā filmai «Ar smaidu». To 1986. gada pavasarī uzņēma šīs fakultātes studente Jelgavas amatierkinostudijas «Fokuss» dalībniece Inese Dāboliņa (tagad Dūdiņa), kas pašlaik ir veterinārārste Baldonē. Ideju uzņemt spēlfilmu par špikošanu toreiz kursabiedri dedzīgi atbalstījuši. Tikai bijis grūti atrast pasniedzēju, kurš filmā pieņemtu eksāmenu. Vienīgais, kas lomai piekrita, bija tagadējais profesors, aktieris, pastāvīgais Azemitologa lomas tēlotājs studentu svētkos Edgars Liepiņš. Arī viņš nosoda špikošanu, jo īpaši tad, ja špikeri nav paša studenta gatavoti. Taču filmas iecere viņam likās interesanta. «Ar smaidu» budžets bija apmēram simts rubļu. Nauda tikusi tērēta tehniskajiem līdzekļiem, brīvprātīgais darbs ildzis trīs pēcpusdienas. Ineses kursabiedrene un filmas aktrise Rudīte Ozoliņa stāsta: «Pasniedzēju Liepiņu sīkumos neinformējām, ko katrs darīs, lai viņa reakcija būtu interesantāka. Kopā parādījām 15 špikošanas veidu. Es filmas epizodē ienesu eksāmena telpā mācību grāmatu, kas, piesieta gumijās, atradās man starp kājām. Tieši tā es pati biju gājusi uz eksāmenu lauksaimniecības dzīvnieku fizioloģijā. Tolaik no melna velveta (pa blatu dabūts) sašuvu šikus svārkus ar kniežu aizdari sānos visā garumā. Apsēžoties ar vērienu atrāvu kniedes vaļā, izvilku grāmatu un sāku norakstīt. Pasniedzējs Liepiņš, šķiet, tikko valdījās no smiekliem, kad, izejot no kabineta, tomēr bija redzams, ka grāmata šūpojas zem svārkiem.» Citā filmas epizodē pasniedzējs Liepiņš spēji pasniedza kādai citai aktrisei ūdeni. Viņa, kā bija paredzēts scenārijā, eksaminētāja pamanīto špikeri norija. Bet kaut kas taču jāuzdzer virsū! «Ar smaidu» pirmizrāde notika kursa izlaiduma vakarā 1986. gada jūnijā Veterinārās klīnikas manēžā. Filmas autore atceras, ka skanējuši pasniedzēju atzinības aplausi. Taču nikni bijuši daži jaunāko kursu studenti, kuru špikošanas metodes nu bija atklātas. Tā galu galā filma, ko diemžēl ir skāris laika zobs, kalpoja godīgumam akadēmiskajā vidē. Paturēt galvā simts grāmatu varoņusSpīdolas ģimnāzijas fizikas skolotāja Māra Jurševska, kas špikošanas problēmās iedziļinājusies, vadot M.Branta pētniecisko darbu, atzīst, ka studentu vidū tā ir diezgan saprotama. Piemēram, šā pavasara sesijā Latvijas Universitātē topošajiem latviešu valodas skolotājiem esot deviņi eksāmeni. Uz vienu no tiem studentiem mācību priekšmeta pasniedzējs ieteicis izlasīt vairāk nekā simt daiļliteratūras grāmatu. Kā lai svarīgāko bez špikera atceras! «Izglītības un zinātnes ministrijas vadlīnijās mēs bieži lasām, ka skolēniem un studentiem mācību materiālos vajadzētu mazāk mehāniskas iekalšanas, vairāk analīzes un izpratnes. Taču, kad saņemam eksāmenu uzdevumus, atkal viss lielākoties ir pavecam,» secina skolotāja.
