«Uzrādiet dokumentus!» «Ar kādām tiesībām jūs mums kaut ko jautājat?» «Kuros dzīvokļos vēl jūs bijāt?» Kaut ko līdzīgu piefrontes leksikai nākas uzklausīt žurnālistam, kas interesējas par individuālo apkuri daudzdzīvokļu mājās. Agrāk, kad kurināmais bija lētāks, cilvēki lielu uzmanību nepievērsa tam, ka kaimiņam, kuram dzīvoklī ir savs gāzes katls, par apkuri sanāk maksāt mazāk. Bet nu temats kļuvis aktuāls. Dažās mājās, kur individuālo kurinātāju īpatsvars ir lielāks, – pat ļoti. «Fortum» informācija liecina, ka Jelgavas daudzdzīvokļu namos ir kādi 350 dzīvokļi, kur deviņdesmito gadu beigās ierīkota individuālā apkure. Tas ir pietiekami, lai attiecības bojātu, šķiet, tūkstošiem iedzīvotāju un ne tikai Jelgavā. Lielāko neizpratni tagad rada tas, ka deviņdesmito gadu projektētāji individuāli apkurināmajos dzīvokļos vieglu roku noteica, ka par siltumu, ko dod stāvvadi un blakus kaimiņi, jāmaksā ne vairāk kā 17 procentu no kopējās mājas siltuma cenas. Tagad lietpratēji spriež, ka patiesībā šī daļa ir krietni lielāka – pat līdz sešdesmit procentiem. Taču tiem, kas tagad runā «augstos toņos», derētu atcerēties, ka agrāk par to neaizdomājās ne prese, ne arī kas cits. Man personīgi nav ko pārmest savam labajam, vienmēr izpalīdzīgajam daudzdzīvokļu mājas kaimiņam, kurš, ieguldot, šķiet, tūkstoš latu, paspēja sev ierīkot apkures katlu. Kad attapos es, «vilciens jau bija aizgājis» – pašvaldība šai lietai vairs nedeva piekrišanu. Tā nu vairāk nekā desmit gadu pavasaros dzīvoklī siltumu samazinu ar logu atvēršanu un, protams, maksāju ragā. Risinājumu redzu apkures sistēmas renovācijā, kuru nu atbalsta ES. Turklāt godīgā, kompetentā mājas siltuma ekspertīzē. Tā droši vien maķenīt iegriezīs arī mūsu dzīvokļa lielajai istabai, kurā vecajos, bet laikam gan ne labajos laikos drusku «pagarināti» radiatori.
