Pavisam drīz balsstiesīgie parakstu vākšanā varēs izteikt viedokli, vai no 2012. gada 1. septembra visās valsts un pašvaldības izglītības iestādēs, sākot ar 1. klasi, mācībām būtu jānotiek valsts valodā. Iespējams, tā beidzot tiks formulēts sabiedrības noskaņojums un pielikts punkts diskusijai, kas kā karsts kartupelis gadiem ilgi vāļājies pa radikāli noskaņotu politiķu un ļaužu mutēm. Tomēr domāju, ka nebūšu vienīgā, kas īsti nesaprot, kāpēc šis jūtīgais jautājums jāizlemj tieši tagad. Vai mums nepietiek ekonomiskās un sociālās spriedzes, kad ļaudis ironiski novēl pēdējam Latvijā palikušajam izslēgt lidostā gaismu, lai tai pievienotu arī nacionālo? Var tikai iedomāties, kāda jezga izcelsies, kad simtiem mazākumtautību skolu pedagogu sapratīs, ka viņiem drīzumā nāksies zaudēt darbu, bet krievvalodīgie vecāki iztulkos, ka viņu bērnus cenšas nevis integrēt, bet asimilēt. Varbūt tiešām latviešu valoda ir tik ļoti apdraudēta, ka, ignorējot vēsturisko kontekstu, jāiet pāri līķiem, lai tikai nostiprinātu tās pozīcijas?Patlaban mazākumtautību skolās bērni zinības apgūst gan latviešu, gan krievu valodā. Dzinulis mācīties latviski daudziem ir augstākā izglītība, kas notiek tikai valsts valodā. Tāpēc ne mazums krievu tautības vecāku jau tagad izvēlas savas atvases sūtīt latviešu bērnudārzos un skolās, apzinoties, ka valodas barjeras dēļ nespēs viņiem palīdzēt mācībās. Taču cenšas. Ir aizkustinoši, bet nedaudz mulsinoši redzēt, kā bērnudārzā krievu tautības mamma savam bērniņam latviski mudina aiztaisīt kurpītes. Vai piedalīties stundā, kur krievu skolotājs krievu bērniem latviski māca algebru. Līdz šim tajā bija manāma labprātība, bet kas notiks, ja piespiedīs?
