Pirms vairākiem gadiem draugi man uzdāvināja «Gaišo domu kalendāru». Joprojām mēdzu ar to spēlēties. Dažreiz rītos, vakaros vai dienas vidū, sākot kādu darbu, rakstot vēstuli, atšķiru uz labu laimi, vienalga, kurā vietā un paklausos, ko tas man saka. Šodien, kad esmu nolēmusi atkal tikties ar lasītājiem, mani uzrunā vārdi: «Sakārto savas domas un ienes visā skaidrību.» Par ko? Par latviešu valodu.
Visu savu mūžu esmu tai veltījusi – pašai mācoties, mācot krievus, poļus, ukraiņus un citu brāļu tautu pārstāvjus, sastopoties ar izcilo amerikāņu valodas mācīšanās prasmi un centību, bet dzīvē ir tā, ka ik pa brīdim jautājums par latviešu valodu kā valsts valodu saasinās, tad atkal noplok, dodot cerības tiem, kas nevēlas latviski runāt, ka gan jau kaut kā izdzīvosim un vēl labāk – radīsim situācijas, kad latvieši būs spiesti runāt krieviski. Pēdējā laikā šie jautājumi atkal ir saasinājušies, un izskan dažādas domas. Vieni apgalvo, ka krievvalodīgo skolu beidzēji ļoti labi pārvalda valsts valodu. Gribu teikt pēc savas prakses – tas ir mazākais procents no visiem audzēkņiem, turklāt tādi, kas mācījušies papildus pie mājskolotājiem. Aizejot studēt medicīnu, tehniskās zinātnes, politiku vai vēsturi, lekciju klausīšanās, referāti, ieskaites un eksāmeni viņiem nesagādā nekādas grūtības, un viņi kļūst pat par labākajiem studentiem kopējās mācību grupās.Vērojot, kā notiek valsts valodas mācīšanās 5. – 9. klasē, saprotu vienu – neko vēl nenozīmē tas, ka bērns iemācās vārdu šķiras, locījumus, garumzīmju lietošanu, jo galvenais ir – vai viņam ir ar ko un par ko runāt latviski. Par to domājot, mēs nonākam pie ģimenes. Vai notikumi, kas notiek Latvijas kultūras dzīvē, tiek pārrunāti arī ģimenē? Kā panākt to, lai bērni kopā ar vecākiem skatītos «Panorāmu», raidījumus par kultūru, «Savai zemītei», «100 gramu kultūras», «Nacionālos dārgumus» un citas izglītojošās pārraides? Ka notiek Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki – viņi nezina. Ka notiek bērnu, jauniešu un ģimeņu muzikālās audzināšanas pasākumi – neviens nav dzirdējis. Lai runātu, ir jābūt, par ko runāt. Bez visām mācību grāmatām un darba burtnīcām katram bērnam un jaunietim varētu būt jauka piezīmju grāmatiņa, kurā uzkrātos ieraksti par cilvēkiem, kuru vārdos nosauktas ielas, par personībām, kas pierādījuši, ka «Latvija var», par izciliem laikabiedriem. Jūs sakāt, ka tas atgādina politinformācijas burtnīcas mūsu skolas gados? Varbūt. Bet mūs iemācīja lasīt avīzes ne tikai dzimtajā valodā vien.Un par to, ka daži mani kolēģi krievvalodīgajās skolās joprojām neprot runāt valsts valodā, ir jākaunas visai mūsu izglītības sistēmas vadībai. Nekonsekventās prasības, kas to pieļauj, radījušas visnegatīvāko paraugu skolēniem.
