Tad nomušījuši gan mums to Ferdinandu, teica kalpone Šveika kungam. Kuru? – atjautāja Šveiks, piebilzdams, ka pazīstot divus. Viens, kalpodams pie drogista, aiz pārskatīšanās izdzēris matūdeni. Otrs – tas, kurš vāc suņu izkārnījumus. Ne par vienu, ne otru, viņaprāt, neesot liela bēda.Ievadu stāstam par krietnā kareivja Šveika gaitām atminējās kolēģis, kad kārtējo reizi apspriedām nesekmīgos mēģinājumus pārliecināt suņu saimniekus, ka mīluļu vajadzības «spiestais» apkārtējiem ir netīkams traucēklis. Ko gan mums šodien varētu mācīt pirmā pasaules kara dēkainis Šveiks? Brīnumainā kārtā to pašu, ko pirms gadsimta. Ka mēdz būt divu veidu cilvēki – tie, kuri vāc, un tie, kuri nevāc. Un ka tie pirmie sabiedrības acīs varētu joprojām būt mazākā vērtē. Jo vai gan citādi ik pavasari pēc sniega nokušanas atklātos nepatīkamo «kaudzīšu» klājiens.Kopējā atziņā par vākšanas nepieciešamību gan simts gados sperts solītis uz priekšu – katra sevi cienoša pašvaldība, tostarp arī Jelgavas, saistošajos noteikumos ierakstījusi norādījumu «nepieļaut, ka suņi piemēslo pilsētas teritoriju, nekavējoties satīrot atstātos ekskrementus». Taču katrs individuāli joprojām paliekam atšķirīgi. Lūk, vienai suņa saimniecei rokā papīrs, kas, tiklīdz mīlulis sadomā kārtoties, mudīgi tiek likts lietā. Bet cits saimnieks mierīgi uzpīpē, kamēr «draugs» savai vajadzībai labāko vietu atrod bērnu spēlēm iecienītajā zālienā. Vai kārtīgā dabū kaimiņu uzslavu, vai vienaldzīgais aizrādījumu? Visticamāk, nē. Jo tur nu gan atkal esam vienisprātis – par saistošo noteikumu izpildi jāgādā policistiem un deputātiem, kas tiesīgi rakstīt protokolus un pieprasīt sodus. Bet kamēr uz katru suņa saimnieku pa tādam nesanāk…
