Ingus Sloka pilota kabīnē pirmoreiz sēdēja deviņu mēnešu vecumā, pie lidmašīnas stūres 11 kilometru augstumā satika arī savu dzīvesbiedri Lindu.
Ingum un viņa dzīvesbiedrei Lindai no Ozolniekiem ir neparasts iepazīšanās stāsts. Viņi viens otru sastapa debesīs – 11 kilometru augstumā, lidojot ar ātrumu 850 kilometru stundā. Lindas sirds bija nolēmusi «pieteikt streiku» tieši tajā maršrutā, kurā lielo gaisa kuģi stūrēja Ingus. Linda no Siguldas pārnāca dzīvot pie Ingus uz Ozolniekiem, un viņu romantiskais stāsts, kura turpinājums ir mazais Ralfs, ilgst jau vairāku gadu garumā. Pilota kabīnē no mazotnesIngus tēvs Valdis Sloka pirmo reizi mazo puiku pie lidmašīnas stūres nosēdināja, kad viņam bija deviņi mēneši. Toreiz Jelgavas lidlaukā tika organizēta iedzīvotāju vizināšana, un, tā kā Valdis strādāja «Aeroflot» par stūrmani, pie lidmašīnas vadīšanas bija norīkots viņš. «Tēvs mani nosēdinājis An-24 tipa lidmašīnas pilota kabīnē pie stūrmaņa galdiņa, un tā es pirmo reizi tiku izvizināts. Apziņa, ka tēvs ir lidotājs, nāca pāris gadu vēlāk. Atceros, kā viņu gaidīju mājās no reisiem. Vēlāk to uztvēru jau daudz nopietnāk, tēvs bieži tika aicināts uz skolu stāstīt par savu profesiju,» atceras Ingus.Skolas gados, kad visi sākuši domāt, par ko vēlas kļūt, Ingus nešaubījies, ka būs ceļu policists. «Tikai vidusskolas pēdējā klasē tēvs apjautājās, vai negribu tomēr kļūt par lidotāju. Nospriedām, ka jāpamēģina,» atceras Ingus. Pa karjeras kāpnēm1991. gadā Aviācijas skolā Rjazaņas apgabalā jauniešiem no Latvijas tika atvēlētas trīs vietas, turklāt visiem viņu ģimenes locekļiem bija kāda saistība ar aviāciju. Bija jāiztur liels konkurss, eksāmeni ģeometrijā, algebrā, fizikā jākārto krievu valodā – Ingus to atceras kā Morzes ābeci, tomēr ar eksāmeniem veiksmīgi ticis galā. Pirmo gadu Ingus mācījies par Padomju Savienības līdzekļiem, bet tad Latvija atguva neatkarību un latviešu zēniem tika uzstādīts ultimāts – maksājiet paši vai brauciet mājās. «Latvijā «Aeroflot» vietā tika izveidota kompānija «Latavio», ar ko panākta vienošanās, ka uzņēmums Ingum sponsorēs mācības, bet viņš pēc aviācijas skolas turpinās darbu kompānijā. «Kad pabeidzu skolu, «Latavio» jau bija bankrotējusi un vajadzēja meklēt, kur strādāt. Vēlāk izrādījās, ka Latvija Krievijas skolas un licenci neatzīst, tāpēc nācās atkārtoti mācīties aviācijas akadēmijā Šveicē. «Vēl esmu kvalificējies Zviedrijā, Nīderlandē, Vācijā, Anglijā un ASV,» uzskaita Ingus.Sirds jutaŠodien Ingus ir uzdienējies līdz gaisa kuģa «Boeing 737» kapteinim kompānijā «AirBaltic». Viņa vadītā lidmašīna pārvadā 140 pasažieru uz dažādām pasaules valstīm. Izklausās pietiekami nopietni un atbildīgi. «Tieši tā Ingus arī attiecas pret savu darbu,» piebilst Linda. Viņai lidojot gadījās iekļūt nepatīkamā situācijā, kas abiem izrādījusies liktenīga.Linda atceras, ka Ingu ievērojusi pirmā. «Gaidot reisu, lidostā lūkojos uz lidmašīnām. Skatos, vienai pienāk klāt vīrietis saulesbrillēs un lēni staigā apkārt, lidmašīnu it kā glaudīdams. Pie sevis nodomāju: redz, cik ļoti cilvēks tai pievērš uzmanību. Pirmo reizi ko tādu redzēju,» atceras Linda, bet tālāk stāstījumu pārņem Ingus: «Tas bija 21. augusts, un man bija ieplānots reiss uz Barselonu. Darbā ierados labā noskaņojumā, bija skaista diena, līdz Barselonai jālido trīs stundas – viss, kā nākas. Lidojam jau virs Polijas, kad stjuarte saka – mums ir problēmas ar vienu pasažieri, kurai palicis slikti ar sirdi. Kā kapteinim man tas bija ļoti nepatīkami, jo šādos gadījumos jāpieņem svarīgs lēmums – runa taču ir par cilvēka veselību, iespējams, pat dzīvību,» stāsta Ingus. Viņam bija jāizlemj – piespiedu nosēsties vai riskēt un lidot līdz galam. «Tā bija jauna, skaista meitene, ļoti sakreņķējusies un nobijusies no lidojuma. Gubu mākoņu masas bija nevienmērīgas, un lidmašīnu «kratīja». Parunājāmies, es izstāstīju, ka viss tiek kontrolēts un ir pilnīgā drošībā, un tad jau arī pirmais acu kontakts…» nosmaida Ingus. Viņš atzīst, ka pirmo reizi 13 gadu laikā redzējis, ka cilvēkam tik ļoti bail no lidošanas. Taču kapteinis prata atrast īstos mierinājuma vārdus, un lidojums beidzās laimīgi. «Galā es viņai jautāju: kad lidosi atpakaļ? Paskatos grafikā – tajā datumā atkal lidojums iekrīt man. Aizlidoju Lindai pakaļ, atpakaļreisā vairs nebija nekādu problēmu. Tad apmainījāmies ar telefona numuriem, sākām satikties un pamazām dzīvot kopā,» atceras Ingus. Linda domās lido līdzi Ingus atzīst, ka viņam ļoti patīk savs darbs. «Tehnika mani ļoti saista, es mīlu gan savu riteni, mašīnu, gan lidmašīnu. Ar tehniku man patīk aprunāties, tāpēc arī lidmašīnai pirms lidojuma vienmēr pieskaros un uzrunāju, tāpat pēc lidojuma tai pasakos. Esmu laimīgs cilvēks, jo profesija sakrīt ar to, ko man patīk darīt, lai arī tā ir smaga. Piloti, kas nemīl savu darbu, ilgi tajā nestrādā,» atzīst Ingus. No darba brīvajā laikā Ingus labprāt dodas uz Ozolnieku halli uzspēlēt hokeju. Ar to nodarbojas arī Ingus vecākais dēls Miks, bet meita Līva aizrāvusies ar daiļslidošanu. Pat mazais Ralfiņš ticis pie savas hokeja nūjas un dzenā ripu pa māju. To, vai kāds no puikām izvēlēsies iet tēva pēdās, rādīs laiks. Miks ar tēti jau kopā lidojis, bet viņam šobrīd ir interese par daudzām lietām. «Ja tagad grib mācīties par pilotu, tas sanāk ļoti dārgi. Lai Eiropā pabeigtu labu pilotu skolu, jārēķinās ar vismaz 100 tūkstošiem eiro. Ja dēliem būs interese par lidošanu, atbalstīsim viņus, cik varēsim,» noteic Ingus.
