Mēs izkaram karogus! Prieks! Vairs negaudos lādiņi, nekauks mīnas un nekas neplosīs zemi un cilvēku miesu. Iestājies miers. 1945. gada 8. maijā pulksten 14 beidzies karš. Tās seno dienu atmiņas…Karogus izkārsim arī šogad, bet kāpēc tie nepland tik cēli un brīvi, kāpēc piekļaujas mastam. Karogs ir svētums, kura dēļ tik daudzi atdevuši savas dzīvības. Kāpēc šodienas priekam klāt piejaucas rūgtums, it kā prasītos, lai karogam piesien melno sēru lenti.Jā, Eiropas tautas atbrīvoja, tām atdeva brīvību, bet mums? Naidnieks, kas pastrādāja tik daudz briesmu darbu, ienāca atkal un neaizgāja. Mūsu zēniem Kurzemē nepietika spēka, neatkārtojās deviņpadsmitais gads. Tāpat kā katru gadu viņi gaida mūs un jautā no savām kapu rindām: vai esat laimīgi? Ko lai atbildam? Šogad klāt nāks jauni uzraksti – to 350 leģionāru vārdi, kas pēc kara nenolika ieročus un aizgāja mežā, nevarēdami samierināties ar zaudēto brīvību, zemi, Latviju. Klusēdami noliksim ziedus, norausīsim kādu asaru un nolieksim galvas, vairoties pārmetumu par savu nespēcību, vēlēšanos izdzīvot par katru cenu, pakļaušanos un, galvenais, nevarību un nevēlēšanos ko mainīt. Gļēvu padošanos.Būs karogu mežs, cilvēku simti, jauni un sirmot sākušām galvām. Skanēs mūzika, runas, Mātes Latvijas kājām piekļausies ziedi, kopiņas greznos ziedi, bet jautājums paliks bez atbildes. Varbūt būs kāds no valdības, kas spētu atbildēt?
