Drīz kļūs siltāks un atkal varēsim strādāt dārziņā. Tur «noņemam stresu», aizmirstam slimības un ķibeles.
Drīz kļūs siltāks un atkal varēsim strādāt dārziņā. Tur «noņemam stresu», aizmirstam slimības un ķibeles. Taču daudziem dārziņš nav tikai vaļasprieks, bet arī jūtams atbalsts. Zaļumi, dārzeņi, pirmās sarkanās zemenes dažādo ēdienkarti un dažkārt papildina cauro budžetu. Kas strādā dārzos? To vislabāk var novērot agros rītos, kad pensionāru pulciņi gaida vajadzīgo autobusu.
Nesen uz redakciju piezvanīja kāda kundze. Pensionāre saprata, ka viss notikušais ir likumīgs un nekas nav grozāms. Paliks vien rūgtums un pavasaros nemiers pirkstu galos.
Fabula ir vienkārša. Bija iekopti mazdārziņi uz zemes bez «stipriem papīriem». Likumīgais īpašnieks zemi pārdeva tam, kuram ir nauda. Dārziņu vidū parādās jaunas, baltas kupicas. Viss.
Kādreiz noslēdzot līgumus, pietika paspiest roku un darījums bija noticis. Taču mūsdienās šis process nenotiek vienā dienā. Kas traucēja vecajiem vai jaunajiem zemes īpašniekiem informēt mazdārziņu kopējus par gaidāmajām izmaiņām? Lai vēl rudenī nebūtu apmēsloti upeņu krūmi, pārstādītas puķes un uzraktas dobes. Kāds šo cilvēku intereses ir uzskatījis par nenozīmīgām uz valsts globālo problēmu fona. Parasta neiejūtība un cilvēcības trūkums.
Sabiedrība paliek bezjūtīgāka. Šo faktu mēs esam pieņēmuši kā aksiomu. Ikvakara TV ziņu pārraidēs noskatāmies par pasaules nelaimēm un kariem. Nomierinām sevi un savus bērnus, ka tas notiek kaut kur tālu.
Arī ikdienā vienkāršas, cilvēcīgas attiecības aizstāj vienaldzība. Elementārs paldies, smaids vai vienkārša atvainošanās frāze ir retums.
Sakām, ka jaunatne ir neaudzināta un nežēlīga, bet kā iemācīt bērniem mīļumu un sirsnību? Jau mazs bērniņš jūt mammas satraukumu par nenokārtoto dzīvi. Vēlāk darbā noslogotajiem vecākiem nav laika apmīļot savu bērnu, kopā aizbraukt ciemos pie vecās, vientuļās radinieces. Viss krājas pa pilienam. Katrs esam pats par sevi, nav laika un gribas iejusties cita dzīvē.
Marta beigās Jelgavā notika traģēdija. Piedzēries Drošības policijas darbinieks nošāva divus un ievainoja trīs cilvēkus. Valsts prezidents atsūtīja bojā gājušo tuviniekiem vēstuli. Abas ģimenes saņēma vienu un to pašu tekstu. Tajā bija izteikta līdzjūtība gan viena, gan otra nogalinātā ģimenēm. Prezidenta kancelejas darbinieki pat nebija atļāvušies nomainīt vēstulē dažus vārdus, lai vismaz radītu ilūziju, ka prezidents izsaka līdzjūtību tieši viņiem. Parasta neiejūtība un cilvēcības trūkums.
Ar ko sākt mums? Lūkoties, kā rīkojas valsts galva un sekot viņam? Vai mēģināt atcerēties kādu vienkāršu nosacījumu – nedari otram to, ko negribi sagaidīt no cita.
