Trīsdesmitajos gados, kad sāku mīt Jelgavas ielu bruģi un asfaltu, hercogu slavas laiks mājoja vairs tikai senās atmiņās un grāmatu sējumos, taču neskarts vēl bija nams, kurā dzīvojis Saksijas grāfs Morics, vēl varēja ieiet viesnīcā, kur apmešanās vietu.
Trīsdesmitajos gados, kad sāku mīt Jelgavas ielu bruģi un asfaltu, hercogu slavas laiks mājoja vairs tikai senās atmiņās un grāmatu sējumos, taču neskarts vēl bija nams, kurā dzīvojis Saksijas grāfs Morics, vēl varēja ieiet viesnīcā, kur apmešanās vietu savulaik bija atradis Kazanova. Jā, un vēl skatāms bija hercoga Jēkaba laikā raktais kanāls. Trīsdesmitajos gados tas gan vairs nestiepās cauri pilsētai, bet bija aizbērts līdz kādreizējai Rožu ielai. Toties pilsētas centra daļa, īpaši Lielajā ielā no Pasta ielas līdz pat Driksai, ar saviem lepnajiem namiem un bagātajiem veikaliem gribēja it kā sacensties ar lielpilsētu Rīgu.
Grezno veikalu skatlogos labprāt ielūkojos, iekšā gan negāju, jo to skanošo vai čaukstošo zīmīšu kabatā bija daudz par maz. Taču Jelgavā bija kāds nams, kurā daudzkārt tiku bijis, nams, kuru iemīļoju un kurš deva virzienu visai manai dzīvei. Žēl, ka tā nav vairs, nav ne pēdas, ne zīmes. Tas atradās Katoļu ielā līdzās tagadējam Jelgavas universālveikalam. Kādreiz tur bija V.Ošenieka veikals. Šis nams bija Jelgavas Latviešu biedrība. Apakšējā stāvā atradās Rubeņa puķu veikals, bet pa kāpnēm varēja nokļūt Jelgavas Latviešu teātrī.
Jelgavas teātris bija mana sapņu pils, kur līdz ar priekškara atvēršanos varēja izdzīvot desmitiem dzīvju un pārcelties uz dažādiem laikiem un zemēm, un viss bija iespējams. Tur valdīja brīnumu pilna pasaule.
Trīsdesmitajos gados Jelgavas teātrim bija modernākā skatuve Latvijā, un par tās izveidi un iekārtošanu rūpējās dekorators Arvīds Spertāls, bet elegantus kostīmus vai kostīmu metus izrādēm darināja viņa kundze Marga Spertāle. Skatuves priekšplānā no abām pusēm lejup nāca tādi lieli pakāpieni, un šis proscēnijs nedaudz bija līdzīgs tam Dailes teātrī Rīgā. Priekšpuses padziļinājumā atradās telpa mūziķiem, jo Jelgavā visai iecienīts žanrs bija operete. Priekškari šai skatuvei bija veseli trīs: centrā – īstais, ar kura atvēršanu parasti iesākās izrādes, bet katrā pusē proscēnijā daļu varēja norobežot ar vēl vienu priekškaru, kas lokveidā vērās vaļā un ciet. Skatītāju zāle Jelgavas Latviešu biedrības namā bija iegarena, bet trīsdesmito gadu beigās jau ar labu, slīpu paaugstinājumu. Un, šai zālē sēžot, esmu dzīvojis līdzi drāmām, smējies komēdiju izrādēs un skaņu prieku baudījis operetēs.
Jelgavas teātrī aktieri mainījās: nostrādāja kādu laiku un tad – prom uz Rīgu. Bet Jelgavā vairākas sezonas darbojušies izcili aktieri. Operetē «Silva» titullomu dziedāja Emma Ezeriņa, te strādāja Alma Ābele ar dzīvesbiedru Nikolaju Kraukli, Mārtiņš Vērdiņš (Dailes teātra aktiera Mārtiņa Vērdiņa tēvs). Taču teātrī nostabilizējās arī Jelgavai uzticīgu aktieru ansamblis – Ērika Prindule, Elza Tauriņa, Elvīra Līcīte, Veronika Sīle, Ēvalds Mercs, Jānis Ķikulis, Mārtiņš Pečuns –, iemirdzējās tolaik vēl pavisam jaunās zvaigznes – Elza Barūne un Elza Radziņa, bet sprigani dejot viņām mācīja Alma Krūmiņa.
Gandrīz visi no minētajiem aktieriem diemžēl jau stājušies Dieva priekšā, «pilnos auļos» pa skatuvi joņo vairs tikai Elza Radziņa, bet reiz bija… Bija vecā Jelgava, bija Jelgavas teātris, un nelielajā Poruka ielā turpat līdzās Latviešu biedrības namam piestāja autobusi no Rīgas.
Varbūt aizbrauksim vēl kādreiz uz veco Jelgavu, varbūt iepazīsimies ar manām mīļajām aktrisēm, manām jelgavniecēm?
