Turpinām publicēt Pētera Skudras atmiņas par Jelgavas kultūras un sabiedriskajiem darbiniekiem.
Notikums, par ko stāstīšu, sākās ar pārrunām par literatūru.Kādā brīvā dienā sēdēju pie Roberta Dzelmes viņa dzīvoklī Ļeņina ielā 3, un bijām iegrimuši nopietnās debatēs par Jāņa Klīdzēja daiļradi. Klīdzējs, tāpat kā Dzelme, bija latgalietis, tikai grūtajos kara gados aizkūlies pāri okeānam uz ASV un tur paspējis uzrakstīt virkni romānu (par Boņuku Jānis Streičs pat uztaisījis kino), ko tad nu Dzelmes kungs nerimās slavināt. Biju lasījis tikai pirms kara izdotos «Jauniešus», kas man patiesi patika. Par pārējo Klīdzēja literāro devumu spriest bija grūti; tikai bezkaunīgi domāju – varbūt Roberts viņu slavina tādēļ, ka tas pēdējā Rīgas vizītē Dzelmes kungam kā suvenīru bija uzdāvinājis… savas apakšbikses!Viens no «Cīņas» korespondentiemDebašu karstumā pie durvīm atskanēja zvans, un dzīvoklī ievēlās ražena auguma baltmatis kungs. «Tas ir «Cīņas» korespondents Oļģerts Zeltiņš,» Dzelme mūs iepazīstināja.Es, burzīdamies starp Jelgavas literātiem, zināju, ka «Cīņai» ir prāvs pastāvīgo korespondentu tīkls Latvijas rajonos. Izrādījās, Oļģerts ir viens no viņiem, pārstāvēdams Bauskas, Dobeles un Jelgavas rajonu.«Ko tad nu? Atkal dzerat?» Zeltiņš dusmīgi nobrēcās un apsēdās pie mums. (Laika gaitā noskaidrojās, ka ar šādu uzrunu Oļģerts ierodoties katrā kolhozā un priekšsēdētāji ar to tā apraduši, ka galvā vairs neņemot.)Tā iesākās mūsu iepazīšanās. Līdzāspastāvēšana turpinājās daudzus gadus. Par iemeslu varbūt bija arī tas, ka Zeltiņa kundze bija akadēmijas avīzes «Plēsums» redaktore un es tai kaut ko literāri pareizi uzrakstīju.Zeltiņu ģimene dzīvoja personīgajā mājiņā Platones ielā. To apsargāja branga auguma vilku suns, ko Oļģerts devīgi baroja ar Jelgavas veikalos dabūjamiem kauliem. Sunim visu laiku vajadzēja dzīvot būdā, jo zemainām kājām mājā ieiet bija liegts jebkurai dzīvai būtnei.Olim bija grāmatasLai gan abi Zeltiņi diendienā strādāja un puikas bija tiktāl izaudzināti, ka devušies plašajā pasaulē, mājiņa bija tīra un omulīga. Viens gan Oļģerts parasti tālāk par virtuvi nelaida, un tikai reizi – laikam astoņdesmito gadu beigās Jāņu vakarā – mani uzveda otrajā stāvā – paša Zeltiņa «kantorī». Tur nu bija ko redzēt!Mani īpaši nesaista dažādi krāmi un suvenīri, ko var redzēt gandrīz katrā dzīvoklī, bet Olim bija grāmatas – pēckara gados izdoti kopotie raksti un brangs krājums no pirmskara literatūras! No bērna kājas esmu grāmatnieks (lasītājs!), tādēļ uzreiz izlūdzos paņemt divdaļīgo «Mežos un ārēs» (Derīgu grāmatu nodaļas izdevums, 1912. g.). No tās šo to ieguvu, papildinot savas mežkopja zināšanas, un par to priecājos vēl šodien. Tā nu Oļģerts braukāja pa viņam uzticētajiem trīs rajoniem, dresēja kolhoza priekšsēdētājus un rakstīja savai «Cīņai». Tie nebija problēmraksti, drīzāk tādas izvērstas komandējuma atskaites. Pamazām pildījās arī Oļģerta sekmju grāmatiņa – izrādījās, jau tolaik korespondentam prasīja augstāko izglītību, un Zeltiņš, lūk, studēja ekonomiku. Tas esot visvieglāk, viņš teica, un diploms tāds pats kā citiem. Pēc 60 gadiem neturējaBet par diploma saņemšanu vēl viens īsstāsts. Izlaidums piektdienā, darba dienā, un Oļģertam jābūt kādā no rajoniem. Pēc diploma viņš dodas nākamajā pirmdienā un nu jau ar pusstopu. Neklātieni tajos gados akadēmijā koriģēja docents Broņislavs Rokjānis. Viņš tad arī Oļģertam izsniedzis diplomu akadēmijas arhīvā aiz dokumentu plauktiem, to brangi «apmazgājot». Darbs gāja no rokas. Nomira kundze Velta. Sievas nāvi Oļģerts smagi pārdzīvoja. Bija jau pāris atraitnes, kuras cierēja uz Platones ielas mājiņu, bet Oļģerts neielaidās. Pienāca pensijas laiks, un toreiz nevienu avīžnieku pēc 60 gadiem redakcijā neturēja. Nu Olis bija drūms: pāris reižu nedēļā atbrauca līdz pilsētas veikaliem, sev un sunim kaut ko ēdamu iepirkdams, un viss. Reiz janvāra beigās ar Robertu Dzelmi ieradāmies pie viņa uz vārdadienu. Zeltiņkungs staroja: dienu iepriekš pie viņa bijusi «Cīņas» delegācija. «Jūs redzat, kā mani atceras!» Oļģerts līksmoja. Nekādas dārgas dāvanas atveduši nebija, tikai draudzīgi iemalkojuši. Bet arī tas nav maz!Uz Oļģerta bērēm netiku – biju praksē ar studentiem Talsu rajonā. Rudenī uz kapiem aizgāju, tur viņi guļ līdzās – Velta un Olis. Vieglas smiltis!
