Daudziem vēl joprojām vimbas ir tikai un vienīgi noķeramas un atlaižamas zivis.
Katru makšķernieku pavasarī pārņem vimbu drudzis, un arī mēs dodamies Ventas virzienā. Pirms pāris nedēļām sazvanījāmies ar Māri Olti un izlēmām aizbraukt pārbaudīt iepriekšējos gados TV raidījumam «Ar makšķeri» filmēto raidījumu vietas, lai pārliecinātos, vai vimbām nav nepieciešama kāda «palīdzība» tikt uz sviestmaizes vai karsti čurkstošas pannas. Varēs izbraukt pa taisnoUz Ventu braukt gribētājiem atgādināšu, ka vimbu licence vienai dienai maksā trīs latus, bet laša – piecus. Turklāt par katru jāatstāj arī divu latu ķīla. Tas tāpēc, lai Ventas «uzraugi» varētu tikt aptuvenā skaidrībā par zivju populāciju un makšķernieku veikumu. Kā jau kuldīdznieki mūs brīdināja, ceļi tiešām ir vairāk vai mazāk izdangāti, un brīžiem šķiet, ka ar kājām ietu ātrāk. Pie visa vainīgi meža vedēji, jo, ko lai dara, ja kokmateriāliem ir zelta cena un atliek vien «linčot» tos maksimālā daudzumā, lai tiktu pie peļņas. Kur agrāk pletās skaisti Kurzemes meži, aizvien vairāk parādās klaji pauguri ar vientuļiem stumbriem vāverēm un skumji sērojošiem celmu laukiem. Ar Māri spriežam, ka pēc gadiem desmit vairs nebūs jālīkumo pa meža ceļiem, bet gan džipā varēsim izbraukt pie savām copes vietām pa taisno…Pārsteiguma mirklis Ir svētdienas rīts, un esam pārsteigti par to, ka mūsu vieta ir pilnībā brīva no konkurentiem un varam mierīgi iekārtot nometni. Sākumā, protams, jāsamet makšķeres. Neesam beiguši, kad manas gruntsmakšķeres zvaniņš ap sešiem rītā jautri pārtrauc nemitīgo putnu dziedāšanu. Piecērtu un sajūtu itin patīkamu pretestību, taču skaidrs, ka tā nav vimba. Taimiņš? Tā arī gudrs netieku, jo aukla pēkšņi atslābst un visi korītī nostiepjam ko līdzīgu vientuļa vilka kaucienam. Zivs ir gabalā, bet gruntsmakšķeres sistēmai trūkst vienas plastmasas mormiškas. Uzmanīgi nopētu 0,18 milimetru pavadiņas auklu un saprotu, ka tā ir pārbružāta pret sīkiem un smalkiem zobiņiem. Vēdzele! It kā apstiprinot manas domas, arī Mārim gruntsmakšķere sāk lēkāt ne pa jokam, un kāds tur vairs zvaniņš. Oltītem veicas labāk, un krastmalā pēc mirkļa spārdās vēdzele ap 1,5 kilogramiem. Tas jau ir kaut kas! Darbojamies pa krastmalu skriešiem. Vimbu krājumi pildās, un pēc kādām pāris stundām zinu, ka būs itin laba fotosesija, jo vairāk par septiņām galvām līdzi ņemt nedrīkst un nav jau arī vajadzības. Ap pulksten 10 cope pēkšņi pārtrūkst. Saule ir pakāpusies virs koku galotnēm, un vimbām tas nekad nav īsti paticis. Tomēr, ja upi labi pazīsti, agri vai vēlu zivs tiek atrasta. Galu galā pa visiem ir ap 30 vimbām un vēdzele. Dienas beigās notiek arī kāds kuriozs. Esmu atstājis savu zivju uzglabājamo tīkliņu labu gabalu aiz sevis. Vienā brīdī izlemjam, ka nu gan copes pietiek, un gar krastmalu dodamies uz mašīnu. Nākot atpakaļ, jau pa gabalu redzu, ka nav ne mana žāklīša, ne uz tā uzspraustā tīkliņa. Nākas secināt, ka kaut kādā mistiskā veidā tas pazudis Ventas dzelmē. Pašķetinot atmiņu, atceros, ka pēdējo reizi to vēl redzēju pirms divdesmit minūtēm, un, paķēris spiningu, sāku ar makten lielu šūpiņu taustīt tuvumā esošo gultni. Un man paveicas. Tīkliņš ir rokās, turklāt tajā vēl ir ap 15 vimbām! Ideāli. Visi gardi nosmejamies, un fotosesija var sākties. Tā, lūk, makšķernieki! Neliels kulinārs padoms Vimbu atzvīņojam, izņemam iekšas, nogriežam «augstāko padomi» un rūpīgi ar mitru lupatiņu notīrām jebkurus netīrumus, kas šķiet neēdami. Mazgāt vimbu var tikai tie, kam pieejams akas vai avota ūdens, bet pārējiem, kas izmanto daudzdzīvokļu namu krānu ūdeni, to darīt neieteiktu. Pēc tam zivi pārgriežam gareniski un viegli ieberzējam ar sāls un cukura maisījumu attiecībā 3:1. Ievietojam bļodā ar ādu uz augšu un uzliekam virsū kādu noslēdzošu vāku. Nospiest to nav vajadzības. Dienu šādi sagatavotu zivi noturam istabas temperatūrā, pēc tam ieliekam ledusskapī uz vēl pāris dienām. Sāls un cukura maisījums mazās un neganti asās asaciņas būs padarījis mīkstas. Šādi sagatavotu vimbu varam kā cept, tā arī griezt uz maizes kā laša šķēles.
