«Igate», kas veidojusies, privatizējot daļu kādreizējās Ceļu remonta un būvniecības pārvaldes, savā jomā iemantojusi visai cienījama uzņēmuma slavu.
«Igate», kas veidojusies, privatizējot daļu kādreizējās Ceļu remonta un būvniecības pārvaldes, savā jomā iemantojusi visai cienījama uzņēmuma slavu. Arī firmas direktors Raimonds Holts sarunā labprāt piemin ceļa VIA Baltica posmu, jauno Lielupes tiltu un apvedceļu, arī daļu Lielās ielas Jelgavas centrā, ko pārbūvēja tā, ka joprojām gluda. Toties ar bedru lāpīšanu, kur, kā jau Jelgavas uzņēmums, ik gadu iesaistās arī «Igate», nekādu atzinību, ne godu izpelnīties nevarot.
– Nepatīk mums lāpīt. Darbs ļoti no laika apstākļiem atkarīgs – ne katru dienu var strādāt, tas rada zaudējumus, – atzīst direktors.
Kāpēc agrāk nebija tādu bedru? Tāpēc, ka līdz 1. maija gājienam, lai tur vai kādi laika apstākļi, vajadzēja salāpīt, pajoko Holta kungs. Bet, ja nopietni, – «tagad vairs nav kur tam ielāpam stāvēt». Uzvarējusi pilsētas Domes pagājušajā gadā izsludinātajā konkursā par tiesībām labot ielas pilsētā, «Igate» līgumā apņēmās garantēt, ka šie ielāpi stāvēs divus gadus, bet, ja ne, – tiks par tās naudu lāpīti vēlreiz.
– Ar pavisam retiem izņēmumiem – ielāpi stāv, – esot pārliecinājušies R.Holta vadītā uzņēmuma speciālisti.
Un, viņaprāt, tas ir likumsakarīgi, jo bedrīšu remontam izmantotais asfaltbetons ir pašu rūpnīcā gatavots un visiem standartiem atbilstošs. Cita lieta, ka «novalkātam uzvalkam nekāds Bostonas auduma ielāps vairs nelīdzēs».
– Pārāk daudz uzmanības mēs veltām lāpīšanai tā vietā, lai vairāk būvētu jaunas, – spriež ceļu būves firmas vadītājs.
Viņaprāt, ielu ielāpiem, kam šajā situācijā tāpat nav ilgs mūžs, iespējams, varētu izmantot vēl lētāku (jā, varbūt arī mazliet neizturīgāku) materiālu un arī lētāku labošanas tehnoloģiju. R.Holts par lieku atzīst vai katras bedres frēzēšanu, kas rada gan lielākus izdevumus, gan arī tricinājuma iespaidā jaunas plaisas vecās bedres apkārtnē. Bet – pasūtītājs ir tā vēlējies, un firma frēzi, kādas pašai nav, īrējusi no ventspilniekiem.
– Sliktākais, ka priekšnieki nevar aizbraukt pēc pieredzes uz ārzemēm, jo tur tādas vienkārši nav, – tas atkal acīmredzot ir viens no direktora nopietnajiem jokiem. Bet, ja pavisam nopietni:
– Demokrātiskās valstīs iedzīvotāji cīnās par savām tiesībām, bet mēs nevaram vai arī negribam uzzināt, kur paliek pārējā daļa no akcīzes nodokļa, ko, pirkdami degvielu, samaksā autovadītāji, tātad ielu lietotāji.
