Vīngliemežu lasītāji gaida siltu lietutiņu.
Desmitiem laucinieku un pilsētnieku no aprīļa beigām līdz Jāņiem lasa vīngliemežus. Darbs rit agri no rīta vai pievakarē, kad zālē ir rasa. Dienas vidū gliemežu lasītājus diez vai kur sastapsi – ja nu vienīgi, kad līst silts pavasara lietutiņš.Jelgavnieks Gunārs Lāns no Aveņciema pilsētas dienvidu nomalē teic, ka tepat Romas kroga apkaimē, čakli strādājot, veiksmīgā dienā var salasīt pat astoņdesmit, simt kilogramu. Samaksa par to ir desmit, piecpadsmit latu. Aiva Rozenberga no Vircavas pagasta stāsta, ka vīngliemežus lasa kopā ar četriem saviem bērniem vecumā no četriem līdz 12 gadiem. Pērn Vircavas pļavās ģimene nopelnījusi ap piecsimt latu. Šajā sausajā pavasarī vīngliemežu lasīšana tā īsti neesot vēl sākusies. Kilogramā, par kuru tiek maksāti vidēji piecpadsmit santīmu, ir ap piecdesmit gliemežu. Lai tos savāktu pienācīgā daudzumā, lasītājam ar spaini rokās jāpieliecas pie zemes vairākus tūkstošus reižu. «Lokanībai ir jābūt,» par darba garozu bilst G.Lāns. No lasītāja par uzpircējuJelgavnieks gliemežu uzpircējs Raimonds Fiļimonovs ar vīngliemežiem sācis nodarboties pirms astoņiem gadiem, kad vēl bija Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskās fakultātes students. Pirmajā gadā tos lasījis, taču sastapies ar uzpircēju negodīgumu un sācis tos iepirkt pats. Jau vairākus gadus Raimonds darbojas Fiļimonovu un Vidušu ģimeņu komandā, kas ir Lietuvas vīngliemežu pārstrādes firmas «Gudukas» pārstāvji Jelgavas pusē un vidēji gadā apkalpo apmēram piecdesmit gliemežu lasītāju. «Gudukas» Latvijā plānojot ievākt piecdesmit tonnu. Tā sezonas laikā no Jelgavas uz pārstrādes fabriku Viļņā iecerēts nosūtīt trīs autofurgonus ar gliemežiem. Pēc Raimonda stāstītā, Lietuvā ir vairākas gliemežu pārstādes fabrikas. Firma «Gudukas» sezonā savācot ap 500 tonnu, kas tad deviņu mēnešu garumā tiekot pārstrādātas. Fabrikā vīngliemežus nokaujot ar karstu tvaiku, tālāk seko roku darbs – ķidāšana. Cilvēku pārtikā lietojama esot tikai gliemeža lielā kāja. To iestūķē atpakaļ gliemežnīcā, kas arī ir tirgus prece, ko Eiropā izmantojot floristi. Tādēļ, pieņemot gliemežus, esot jāskatās, vai mājiņa nav bojāta. Vai arī Zemgales pusē varētu izveidot vīngliemežu pārstādes ražotni? R.Fiļimonovs teic, ka nav tik vienkārši, jo pārtikas ražošanā pastāv augstas vides higiēnas prasības. Grieķi un franči ēd ikdienā, mūsējie – svētkosDrīzāk gaļa nekā zivs, maķenīt tāds kā gumijas mīkstums – nav tik viegli pateikt, pēc kā garšo vīna gliemeži. Vakarā trīs gliemežu kājas apēdot, rodas sāta sajūta: «Paldies, vairāk nevajag.» R.Fiļimonovs šaubās, vai tuvākajā laikā latvieši gliemežus sāktu patērēt ievērojamā daudzumā. Pirmkārt jau cenas dēļ. Iepakojums, kurā ir divpadsmit gliemežu, lielveikalā maksā vairāk nekā trīs latus. Viņaprāt, mūsu pircējs labāk par to pašu naudu nopirks kilogramu, pusotru gaļas. Taču Francijā, Grieķijā un citās Dienvidreiropas zemēs šo ēdmaņu uzlūko kā diezgan ikdienišķu. Tomēr arī Latvijā vienās otrās mājās vīngliemežus gatavo – ne ikdienai, bet svētku galda daudzveidībai. Jadviga Homiča no Glūdas pagasta Nākotnes ciema stāsta, ka kopā ar vīru šādu lietu iemācījusies televīzijas raidījumā pirms trim gadiem. Ņemšanās pa virtuvi sanākot vai visu dienu. Taču tad visam gadam tiekot sagatavoti kādi desmit kilogrami gliemežu. Tos noliek saldētavā un lieto pēc vajadzības. Kāds Jelgavā sazvanītais gliemežu uzpircējs, kas esot saistīts ar kādu kristīgu organizāciju, teica gliemežus iepērkot nevis eksportam, bet pašu kopgaldam. Kur vēl varot dabūt gaļu par piecpadsmit santīmiem kilogramā! Turklāt, kā vēsta literatūras avoti, gliemežu izplatīšanās Latvijā tiek saistīta ar klosteru ēdienu karti 15. un 16. gadsimtā. Tolaik mūki gliemežus varējuši ēst arī gavēņa laikā. Lasi, cik gribiDabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Gita Strode paskaidro, ka, sākot ar šo gadu, vīngliemežu lasīšana nav limitēta. Trīs un vairāk gadus vecos vīngliemežus, kura mājiņas diametrs pārsniedz 3,3 centimetrus, varot lasīt, cik grib. Populācijai izzušana nedraudot. Lietuvā gliemeži esot pat speciāli pavairoti. Taču to lasīšanas rūpals jāreģistrē Dabas aizsardzības pārvaldē (Jelgavai tuvākā atrodas Ķemeros). Oficiālajiem gliemežu uzpircējiem pietiekot ar to, ka lasītājiem ir izsniegta izziņa, ka tie pārstāv attiecīgo uzņēmumu. Beidzamajos gados Latvijā ik gadu savvaļā tiekot salasīts apmēram 150 tonnu vīngliemežu. Šogad uzņēmēju ambīcijas esot lielākas, taču G.Strode šaubās, vai tās ir reālas. Pārtikas un veterinārā dienesta Dienvidzemgales pārvaldes vadītājs Jānis Grosbārdis teic, ka vīngliemeži šim dienestam ir jauna lieta, kas vismaz pagaidām lielas problēmas neradot. Jelgavas novadā reģistrēti 14, bet Ozolnieku – divi uzņēmēji, kas nodarbojas ar vīngliemežu audzēšanu vai vākšanu dabā. Šopavasar uz Franciju jau nosūtīts viens autofurgons ar vīngliemežiem. Arī vietējā tirgū esot manīta gliemežu fileja, kas, iespējams, ir nelegāla prece. Mājās katrs varot gatavot ēst, ko grib, bet tirgot – tikai to, kas ir kompetenti pārbaudīts.
