Tenors Jānis Kurševs iecienījis baroka mūziku, sapņo par operu un studē reliģijas institūtā, bet šovakar dziedās ar Jelgavas bigbendu.
Daudzo mākslinieku vidū, kuri šovakar Zemgales Olimpiskajā centrā uzstāsies jubilejas koncertšovā «Ceļojums kopā ar Jelgavas bigbendu», ir arī Jānis Kurševs. Dzimis Jelgavā, mācījies Elejas un Platones pamatskolā. Tenors, muzikālo izglītību guvis Jelgavas Mūzikas vidusskolas (koledžas) Kordiriģentu nodaļā un Latvijas Mūzikas akadēmijas Vokālajā nodaļā. Bakalaura grāds iegūts, mācoties pie profesora Kārļa Zariņa, bet pirms diviem gadiem sekmīgi pabeigta maģistrantūra profesores Anita Garančas klasē.Labi zinot, ka muzicēšana kopā ar Jelgavas bigbendu ir tikai viena no daudzajām Jāņa aktivitātēm, Raita Ašmaņa vadītā kolektīva 20 gadu jubileja šķita gana labs iemesls, lai «Ziņu» lasītājiem pavēstītu par Latvijā populārā tenora šā brīža muzikālajām un ne tikai muzikālajām interesēm. – Ko varat pastāstīt par savām attiecībām ar Jelgavas bigbendu un tā vadītāju?Iespēja muzicēt ar Raiti Ašmani un viņa vadīto kolektīvu – tas ir interesanti gan no stilu dažādošanas viedokļa, gan profesionālā ziņā. Nevar teikt, ka ar Jelgavas bigbendu esmu sadarbojies bieži un daudz, bet vienmēr daru to labprāt. Jubilejas koncertšovā dziedāšu divas dziesmiņas itāļu valodā.– Dziedāšana ir jūsu profesija, ko esat apguvis Latvijas Mūzikas akadēmijā, bet pašreiz studējat vēl kādā mācību iestādē?Mācos Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā. Esmu iedziļinājies šajā tēmā. Vārds «reliģija» cēlies no latīņu valodas vārda «re-ligio» un nozīmē atkalapvienošanos – ar Dievu. Ja to piepilda ar saturu, tā nav ārišķība. Tas ir kaut kas vairāk nekā tikai «labi un skaisti».– Vai ar reliģijas studijām var saistīt arī jūsu aizraušanos ar garīgo mūziku (jaunākais – aprīļa koncerts Piņķu baznīcā «Uz Tevi, Kungs, es paceļu dvēseli…»)? Jums bijusi nozīmīga loma arī Lielās piektdienas Krusta ceļa gājienos Rīgā.Cilvēks pats sev ir dāvana, un, ja dziedot var pateikties dāvinātājam, tad gandarījums ir divkāršs – kā dāvana dāvanā.Kas attiecas uz Krusta ceļa gājienu, laikam jau nevarēja nevienu citu tai brīdī atrast, kas pildītu Jēzus Kristus lomu kā muzikāli, tā aktieriski. Man piedāvāja, un nekur vairs nevarēju sprukt, bija vien jāpiekrīt. Šī loma paņēma ļoti daudz laika un spēku, gan fiziski, gan organizatoriski, noteikti daudz vieglāk ir piedalīties tikai kā skatītājam. Bet var teikt arī – mans laiks bija pienācis. (Zīmīgi, ka J.Kurševam šobrīd ir 33 gadi – red.).– Pirms pāris gadiem jūs varēja redzēt un dzirdēt pilnīgi cita žanra iestudējumā – tenora Alfredo lomā Johana Štrausa operetes «Sikspārnis» uzvedumā, ko gatavoja koncertapvienība «Solo».Mans operetes varonis bija kaislīgs mīlētājs. Kaislīgi cilvēki katrā ziņā ir tuvāki manai būtībai nekā tie, kuri vēsi noraugās no malas vai no kāda augstāka skatpunkta. Mīlēt ir darbības vārds. Ja mīlestība, tad kaislīga – kā uz cilvēku, tā uz Dievu.Kaut mazliet draiskāka, šāda lomiņa piešķir dzīvīgumu, kas nebūt nav peļami. Pašreiz esmu iesaistījies kādā citā projektā – top baroka folkopera, ko iestudē diriģents Ivars Cinkuss. Domāju, iznākums būs labs, jo Ivars lieliski prot organizēt.– Vēl jau sadarbībā ar Raimondu Paulu bija arī albums «Sievietes vārds», tieši ar kuru pirms vairākiem gadiem, šķiet, arī kļuvāt populārs plašākā publikā. Zinot, ka esat izmēģinājis sevi un turpināt dziedāt tik daudzos žanros, rodas jautājums – kas jums pašam tuvāks, kā attiecaties pret tā saucamo populāro un nopietno mūziku?Popularitāte diemžēl ir cieši saistīta ar finansiālo izdevīgumu. Populārā mūzika vairumā tomēr ir ārišķīga virspusējība. Taču jārēķinās ar realitāti, ka ļoti daudzi cilvēki klausās tikai popmūziku.Mani visvairāk interesē baroks, kamermūzika. No otras puses, labi, ka ir daudz dažādu mūzikas stilu. Vajadzīga arī mūzika atpūtai, arī es taču neklausos vien nopietnus un sarežģītus skaņdarbus. Tikai jācenšas izvairīties no pārliekas vienpusības. Arī Jelgavas bigbenda jubilejā būs koncertšovs, tātad skanēs populārā mūzika.– Pirms dažām dienām jūs varēja redzēt Jelgavas novada skatē kora «Sidrabe» rindās. Tas liecina, ka saites ar dzimto pusi nav sarautas?Korī dziedu jau no bērnības, kopš mamma (Zita Kurševa – red.) ir diriģente. Arī tagad palīdzu, kad vien iespējams. Lauki gan pēdējā laikā vairāk saistās tieši ar lauku darbiem, arī Jelgavā bez šā vakara koncerta jaunas konkrētas muzikālās aktivitātes pagaidām neesmu plānojis.– Bet kādi jaunumi Rīgā?Nesen aktīvi piedalījos operstudijas «Figaro» 15 gadu jubilejas svinībās, palīdzēju Pjacollas operas-tango «Marija no Buenosairesas» iestudējumā. Arī opera tagad mainās – lielāka nozīme kustībām, horeogrāfijai, priecājos par jaunajiem dziedātājiem, kuri to visu spēj apvienot.– Vai pašam nav nākotnes plānu saistībā ar operu?Kāpēc ne, jāatrod tikai piemērota opera, ne visas lomas gribētu dziedāt. Taču labprāt nodziedātu, piemēram, Antiņu no «Zelta zirga». Gribas kaut ko gaišu un priecīgu. Plānu un sapņu jau ir daudz, brīžiem pat pārāk, sapņošana pat kļuvusi par manu vājību, jo visu īstenošanai laika nepietiek. Strādāju arī Latvijas Mūzikas akadēmijā par ilustratoru – kā solists palīdzu jaunajiem pianistiem apgūt pavadītāja iemaņas. Dziedu gregorisko mūziku vokālajā grupā «Schola Cantorum Riga», sestdien paredzēts koncerts Sv.Trīsvienības katedrālē Liepājā.Vēl ir arī kalpošana – Iļģuciema sieviešu cietumā. Tur ir pat vesela kristīgās izglītības un audzināšanas programma «Mirjama», ar kuras palīdzību notiesātās tiek garīgi sagatavotas brīvībai. Notiek bībeles studijas, meitenes mācās zīmēt, darināt rokdarbus, ir arī teātra pulciņš. Es vadu dziedāšanas nodarbības. Atzīšos, pats nebiju gatavs tam, ka šajā vidē būs tik sakarīgas audzēknes.
