Spiedīgie ekonomiskie apstākļi nav mazinājuši bērnu interesi par skaistām, spožām mantiņām, ar ko dižoties draugu un klasesbiedru vidū. Skumjākais, ka vecāki bieži kļūst par bērnu iegribu upuriem un agri vai vēlu atvase pie tīkotās mantiņas tiek. Mobilie telefoni ieņem stabilu vietu pusaudžu iekārojamāko lietu topā. Nebūtu jau nekas slikts, ja vien pēc tam nesāktos dažādas ķibeles. Deju pulciņa nodarbībā kādai pusaudzei mēģinājuma laikā pazudis mobilais tālrunis vairāku simtu latu vērtībā. Tracis pa visu pagastu! Aizdomu ēna krita uz visiem bērniem. Policija, pārmeklēšana, iztaujāšana – kādam varbūt tas šķita interesanti, bet daudziem – pazemojuši, ka nostādīti vienā rindā ar potenciālo zagli. Bērnudārzā trīsgadniekam pazudusi ap kaklu aplikta ķēdīte – mamma, acis iepletusi, uzbrūk audzinātājai, bet tā brīnās, ka neko nav zinājusi un ķēdīti redzējusi. Mammai ticības nav, bet vai ir prātīgi bērnu «pucēt» ar tādām mantām, kuras arī paša vainas dēļ var ātri pazust. Noteikti ir kāds, kas zīmējas uz zagtu mantu rēķina, domājot: skat, cik es «kruts» un nākamajā dienā uz skolu dodoties ar izrieztu krūti. Taču agri vai vēlu spārni «lūzīs» un būs sāpīgs kritiens. Psihologi bērnu zagšanu tulko kā izcelšanos vienaudžu vidū. Man kā mammai to tā negribētos saukt, drīzāk – trūkumu, uzmanības deficītu, neaudzinātību, jo zinu, ka izcelties var daudz oriģinālāk, piemēram, trenējoties un izcīnot medaļu vai upē nomakšķerējot zivi. Un jauniešos tas patiešām strādā! Kāda paziņa no «vecajiem laikiem» atceras, ka zēns par mežā atrastu un paceltu pulksteni no tēva dabūja sukas. Pulkstenis bija jāaiznes atpakaļ – ja nu saimnieks atgriežas mežā un to meklē. Vai šodien ko tādu vairs nepiedzīvot?
