Kāda tik nav attieksme pret misionāriem! Daudzi viņus identificē ar «brāļa Teodora» tēlu un apsūdz vieglas dzīves tīkošanā, bezatbildībā un ļaužu muļķošanā.
Kāda tik nav attieksme pret misionāriem! Daudzi viņus identificē ar «brāļa Teodora» tēlu un apsūdz vieglas dzīves tīkošanā, bezatbildībā un ļaužu muļķošanā. Ir jau dažādi cilvēki, un dažādi mēdz būt misionāri. Patiesībā būt misionāram vārda vislabākajā nozīmē būt kam radikāli pretējam. Šī kalpošana prasa lielu upurēšanos, sevis aizliegšanu, pacietību un izturību. Misionāri parasti darbojas svešā valstī, saskaras ar šīs valsts ļaužu dzīvi, kultūru, ieražām. Dzirdēti neskaitāmi piemēri par misionāru vajāšanām, jo reti kur viņu sludinātā vēsts uzņemta ar atplestām rokām. Daudzi misionāri tam ziedojuši savas dzīvības. Var jau strīdēties, kam vispār viņi ir vajadzīgi, bet, kamēr būs cilvēki, kas ticēs Jēzus Kristus pavēlei «Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai», būs arī misionāri.
Lai ielūkotos misionāru dzīvē, gribu jūs iepazīstināt ar Džeriju un Venesu Broderikiem. Viņi dažus gadus darbojās Latvijā, pēcāk devās uz Āfriku (Džerijs gan vairs neatgriezīsies…). Daļu savas dzīves šis pāris ierakstīja vēstulēs saviem draugiem. Piedāvāju to fragmentus.
Dārgie draugi! Sveicieni no brīnišķīgās Āfrikas! Gribam pastāstīt par šejienes cilvēkiem. Visi mūsu draudzes locekļi dzīvo māla būdās.Jumts ir no zāles. Vairākumā būdu ir tikai tikdaudz vietas, lai tajās varētu gulēt. Gatavošana un dzīvošana notiek ārā. Viņi ir ļoti nabadzīgi, vienkārši ļaudis, kas cietuši no 17 gadu kara, plūdiem un sausuma. Te neeksistē nekādi Rietumu standarti. Valsts stāvoklis ir tāds pats kā Haiti, bet pārvaldes sistēma līdzīga tai, kāda bija Padomju Savienībā. Varena kombinācija! Bet mūsu cilvēki mīl Dievu un vēlas Viņu vairāk iepazīt. Viņu vienīgā cerība ir Dievā!
ooo
Sveicinu Jūs no brāļiem un māsām Mozambikā!
Uz ciematiņu Nhamdvembe braucām astoņas stundas – vispirms pa zemes, tad pa dubļu ceļiem. Beidzot vajadzēja iet kājām pa taciņu, jo ceļš beidzās. Piecus kilometrus veicām stundas laikā. Mūs sagaidīja apmēram 300 dziedošu un dejojošu cilvēki. Šajā apvidū ir 15 draudžu, kurās mēs kalpojām.
Arī šejienes cilvēki ir ļoti vienkārši. Viņi audzē dažas vistas, pāris govju, nedaudz kukurūzas un saldos kartupeļus. Viņi dzer upes ūdeni, vakarus pavada pie ugunskuriem. Bērni ir ļoti pārsteigti, pirmo reizi redzot baltos cilvēkus. Daži no viņiem smejas, daži bēg, daudzi sāk raudāt. Kādam izbiedētam pusaudzim teicu: «Es nezinu, kāpēc Dievs mani radīja tādā krāsā, bet iekšienē esmu tāds pats kā tu.» Viņš pasmaidīja, un pēcāk mēs kļuvām draugi.
Ļaudis priecājās par mūsu ierašanos un lūdza atvest kurpes, jo tur ir daudz čūsku. (Kad devāmies prom, redzējām vairāk nekā divus metrus garu pitonu.) 17 gadu kara laikā šeit ir nogalināti un apēsti visi savvaļas dzīvnieki. Mēs redzējām tikai pāris paviānu.
Ļaudis priecājas, ka viņiem ir pašiem savi misionāri. Svarīgi, lai viņi paši varētu lasīt Dieva Vārdu. Daudzu saprašana ir ierobežota. Tikai daži ir gājuši skolā. Visa viņu dzīve paiet ciematā. Vienīgā lieta, kas šeit mainījusies pēdējo 1000 gadu laikā, ir pārvietošanās veids. Kukurūzu maļ miltos piestā. Pīti grozi, māla trauki un niedru matrači gulēšanai dažkārt ir vienīgie priekšmeti būdā.
ooo
Sveiciens Jums no Čimolo!
Ļoti interesanti ir iepazīt afrikāņu kultūru. Reiz vietējie vadītāji bija tik pārsteigti, ka paliku pie viņiem uz maltīti. Viņi katru dienu ēd ar eļļu, sāli un ūdeni sajauktus un izceptus kukurūzas miltus. Ar vienu roku no trauka tiek ēsts šis ēdiens, ar otru no cita trauka – pupiņas, govs gaļa vai žāvēta zivs. Viņi nebija iedomājušies, ka arī baltais cilvēks varētu ēst ar pirkstiem.
Ģimenes ir ļoti lielas – vairāk nekā desmit bērnu. Parasti mūsu pirmais jautājums ir : kā bērnu sauc? Atbilde: mēs vēl nezinām! Izrādās, ka ģimene kādu laiku gaida un vēro, kurš uzdāvinās vērtīgāko dāvanu. Tā vārdā arī bērns tiek nosaukts.
Vienu paražu, ko cenšamies izskaust no draudzes, ir daudzsievība. Pirms gadiem te bija «krūmu kari», kad viens ciemats cīnījās pret otru. Vīrieši ņēma sev daudzas sievas, lai dzimtu daudz bērnu un tādējādi aizsargātu ciemu. Laiki mainījušies, bet paraža palikusi. Mēs mācām, ka Dieva Vārds ir pārāks par paražām, ka mums ir jauna daba un mēs dzīvojam jaunā Valstībā!
Mēs jūtam lielu aicinājumu, redzot, cik daudz darba ir šajā valstī. Tāpēc lūdzam – Kungs, sūti Savu Garu, lai tas apgaismotu viņu sirdis, atver viņu saprašanu, piepildi viņus ar savu mīlestību un, Kungs, – izsūti strādniekus savā druvā!
