Maksims Beitāns ieradies dzimtajā pilsētā, lai svētkos kopā ar Aigara Meri vadīto Jelgavas kamerorķestri atskaņotu K.F.E.Baha Koncertu čellam.
Par jelgavnieku Maksimu Beitānu, kurš čellu spēlēt sāka četru gadu vecumā un līdz Jelgavas Mūzikas vidusskolas absolvēšanai 2006. gadā instrumentu apguva pie skolotājas Irinas Titarenko, «Ziņas» rakstījušas vairākkārt. Arī par to, ka beidzis mācības Karaliskajā mūzikas koledžā Londonā, M.Beitāns nu otro gadu studē maģistrantūrā Lugano konservatorijā Šveicē. Pērn Maksims pēc vairāku gadu pauzes daļu brīvlaika pavadīja dzimtenē, paralēli vasaras atpūtai gan pamanoties sniegt solokoncertu Rīgas Latviešu biedrībā. Daudzsološā čellista pašreizējo ierašanos Jelgavā ar atpūtu nevar saistīt pat vismazākajā mērā.«Tikai mēģinājumi, koncerts, un jau 2. jūnijā lidoju atpakaļ uz Šveici,» M.Beitāns šoreiz ieradies speciāli uz Pilsētas svētkiem, lai sestdienas vakarā kultūras nama Lielajā zālē muzicētu kopā ar Aigaru Meri, Mūzikas vidusskolas simfonisko apvienību «Jelgavas kamerorķestris» un citiem solistiem. «Šogad nekādas brīvdienas laikam nesanāks,» konstatē Maksims. Maģistrantūras studijās sokoties labi, pirmais gads beidzies sekmīgi, un jaunais mūziķis priecājas, ka arī nākamajā turpināšot saņemt valsts stipendiju no Šveices (tā ir starptautiska stipendija, ko piešķir tikai 24 labākajiem studentiem no visas Eiropas). «Cik zinu, ne vienmēr studentiem, kam stipendija reiz jau tikusi, tiek dota iespēja to saņemt arī turpmāk,» stāsta Lugano konservatorijas maģistrants. «Man to atkal piešķīra uz veselu gadu, biežāk tiekot praktizēts pagarinājums tikai uz pusgadu. Droši vien līdzēja labās rekomendācijas, ko deva mans čella skolotājs profesors Johanness Gurickis, kā arī profesors Ivo Pogoreličs, kurš gan nav čellists, bet pasaulslavens pianists, tomēr arī viņu saucu par savu skolotāju.» – Tad jau viss kārtībā un atliek sekmīgi turpināt mācības?Tikai tagad var cerēt, ka viss būs kārtībā! Aizvadītais gads nemaz tik rāms nebija, nācās pārciest nopietnas raizes un ķibeles.– ???Sabeidzu nervu, tā ka nejūtīgs kļuva kreisās rokas pirksts, un no decembra līdz pat martam par čella spēlēšanu bija jāaizmirst. Acīmredzot pārpūlējos vingrinoties, un cieta muskulis. Ja godīgi, vainīga ne tikai čella spēle, pārāk daudz laika pavadīju arī fitnesa zālē.Taču nav ļaunuma bez labuma, pārdzīvotais deva man vielu un laiku pārdomām. Meklēju un atradu atbildes uz vairākiem jautājumiem. Nonācu pie patiesības, ka pārlieks sasprindzinājums kaitē, labāk sokas, kad esi atbrīvots. Un tas attiecas laikam ne tikai uz muskuļiem…– Ko par tavu pārmērīgo aizraušanos ar fitnesu teica profesori?Protams, saņēmu daudz pārmetumu. Sākot ar Ivo Pogoreliču, beidzot ar fizioterapeitu. Mani jau iepriekš bija brīdinājuši, ka es pārspīlēju, bet citu padomi taču nav tik iedarbīgi kā paša pārdzīvotais.– Labāk, kā tas notika šajā ziemā un bez tālejošām sekām. Ja tādā pašā garā turpinātu, vēlāk varētu iekrist daudz pamatīgāk…Tieši tā! Sapratu, ka fanātisms ne pie kā laba nenoved. Viss, ko dari, jāveic ar prieku.– Sarunas sākumā par šāgada likstām runāji daudzskaitlī?Jau pavasarī saslimu ar pneimoniju, un vēl divas nedēļas bija ļoti grūti vingrināties. Nesaprotu, kā tas varēja notikt, jo Šveicē bija silts un saulains. Tas lika nonākt pie vēl viena secinājuma – ja gribi ko sasniegt, pret savu veselību jāizturas ar lielāku uzmanību.Bet, kā jau teicu, neveiksmju periods arī ko iemācīja. Kad nevarēju spēlēt instrumentu, radās laiks pamatīgāk pastudēt nošu materiālu. Ne vienmēr mūzikā svarīgākais ir astoņas stundas diennaktī vingrināties.– Mūsu iepriekšējā gada sarunā tieši stāstīji par astoņu stundu treniņiem…Nu saprotu, ka vajag arī vienkārši atpūsties. Svarīgi paklausīties, padomāt. Muzicēšana pirmkārt ir garīga, nevis fiziska nodarbe. Profesors Pogoreličs pat esot izteicies, ka pēc traumas es spēlējot labāk nekā agrāk.– Tātad sestdienas koncertā jelgavnieki dzirdēs tevi sevišķi labā formā? Kam jāpateicas par iespēju tevi dzirdēt Pilsētas svētku koncertā?Pērn pēc mana solokoncerta Rīgas Latviešu biedrībā to ierosināja aģentūras «Kultūra» direktora vietniece Inta Englande. Jau tad bija doma svētkos rīkot nopietnās mūzikas koncertu ar orķestri. Es piekritu, un tagad ar Aigaru Meri mēģinām.– Ko vari teikt par diriģentu un par skaņdarbu?Līdz šim mums bijuši divi mēģinājumi, un redzams, ka Aigars Meri ir īsts profesionālis un intelektuālis. Par to, ka mums izdosies veiksmīgi sastrādāties, man nav ne mazāko šaubu. Spēlēt K.F.E.Baha Koncertu čellam un stīgu orķestrim izvēlējos pats. Šā komponista, slavenā Baha dēla (pats Johans Sebastians diemžēl čellam koncertus nav sacerējis), daiļrade mani saista ar to, ka Karls Filips Emanuels, lai nenonāktu muzikālā konfrontācijā ar tēvu, faktiski radīja jaunu stilu – tā ir pāreja no baroka uz klasicismu, turklāt jūtama romantisma nots. Vismaz tolaik tā bija ļoti moderna mūzika.
