NATO ceturtdien atzina, ka alianses lidmašīna nometusi bumbu, kas kļūmes dēļ uzkritusi bēgļu kolonnai Kosovā.
NATO ceturtdien atzina, ka alianses lidmašīna nometusi bumbu, kas kļūmes dēļ uzkritusi bēgļu kolonnai Kosovā. Negadījumā gājuši bojā 64 cilvēki. NATO valstis paudušas nožēlu, taču uzsvērušas, ka notikušajā vainojams Dienvidslāvijas prezidents Slobodans Miloševičs.
Tas ir cinisks paziņojums. Tā tomēr ir un paliek masveida slepkavība, par kuru atbildība jāuzņemas arī Rietumu valstīm. Nākamajā nedēļā apritēs mēnesis, kopš NATO sākusi uzlidojumus Dienvidslāvijai, taču Balkānu krīzes atrisinājums nav redzams. Tieši otrādi – NATO valstu izvēlētā stratēģija dienu no dienas vedusi vēl dziļākā bezizejā. Miloševiča režīms vājāks nav kļuvis, kaut arī tiek sagrauta Dienvidslāvijas tautsaimniecība. Serbu militārā mašinērija NATO uzlidojumos ir cietusi vismazāk.
Dienvidslāvijas armijas mugurkaulu veido vēl no Tito laikiem pārņemtais militārais komplekss, kas savulaik saražotā bruņojuma trešo daļu caur starpniekiem pat pārdeva Irākai un Lībijai. Bruņutehnikas lielākā daļa ir T-55, kuri gan ir tehniski novecojuši un Līča karā izrādījās bezspēcīgi pret daudz modernākajām Rietumu tehnoloģijām.
Trijās Dienvidslāvijas armijās, kas veido Dienvidslāvijas bruņotos spēkus, kopumā ir 1270 tanku. 785 no tiem ir T-55. Septiņdesmito gadu beigās Dienvidslāvija sāka ražot T-72, kas ir daudz jaudīgāki kara rati, salīdzinot ar saviem vecākajiem priekšgājējiem. Gan ar NATO, gan ar austrumbloka valstu palīdzību Dienvidslāvijas «smēdēs» tika uzbūvēti 239 T-72, kas aprīkoti ar lāzeriekārtām mērķēšanai, nakts redzamības un automātiskām mērķa «meklēšanas» ierīcēm. Bez tankiem Dienvidslāvijas armijā ir 900 bruņutransportieru, kas šodien vairāk gan uzskatāmi par pārvietošanās līdzekļiem. Ir arī haubices M-84, kas spēj raidīt šāviņus 27 kilometru attālumā.
Ceturtdaļa no 234 gaisa spēku vienībām ir novecojušās MIG-21. Ir dažas MIG-29, kas kaujas apstākļos uzskatāmas par daudzmaz mūsdienīgām, bet pat jaunākās tehnoloģijas raķetes, ar ko tās apgādātas, maz ko spētu līdzēt pret NATO modernajiem gaisa spēkiem. Vēl – bezgala novecojuši smagie bumbvedēji.
Daudz lielākas neērtības NATO varētu sagādāt serbu kaujas helikopteri, no kuriem 44 ir būvēti pēc franču «Gazeles» parauga. Savukārt četras ar dīzeli darbināmas zemūdenes, kas zem ūdens ir tik skaļas kā rokgrupa koncerta laikā, ievietojamas būtu muzejā.
Dienvidslāvijas armijā ir astoņi pretgaisa aizsardzības kompleksi, kuru rīcībā ir aptuveni 380 krievu SA-2, SA-3, SA-6 raķešu. 1995. gadā SA-6 notrieca amerikāņu F-16. Pretgaisa aizsardzības iekārtas tapušas sešdesmitajos līdz septiņdesmitajos gados, tomēr tās ir aprīkotas ar jaunāko elektroniku un ir spējīgas tiktāl izmainīt serbu radaru elektromagnētisko viļņu starojumu, ka radari NATO izlūkiem neatklājas kā kaut kas «bīstams». SA-7 un SA-16 raķetes, kuras šauj no pleca, ir daudz bīstamākas. Ar tām Bosnijas kara laikā tika notriektas franču «Mirage-2000» un angļu «Harrier».
Ja Balkānu konflikts netiks atrisināts diplomātiskā ceļā (kaut gan Vācija un Krievija izrāda zināmu aktivitāti, nav pamata optimismam), gaidāms vienīgi jauns karš Eiropā. Un ne tradicionālā izpratnē ar frontes līnijām. Tādā gadījumā Miloševiča galvenajam «ierocim» – 114 000 vīru, kas ir Dienvidslāvijas armijā (rezervē ir aptuveni vēl 400 000), – NATO nebūs ko nolikt pretī. Ja nu vienīgi vismaz trīskāršu kareivju pārspēku, ko prasa partizānu karš. Un tā jau būtu asinspirts. Austrijas žurnāls «Oesterreichische Militaerische Zeitschrift», kas iznāk šīs valsts aizsardzības ministrijas paspārnē, uzskata, ka Dienvidslāvijas kopējais militārais potenciāls lēšams ap 550 000 cilvēki.
Bez regulārās armijas Miloševiča rīcībā ir 120 000 vīru paramilitāra policija. Tāpat kā viņa līdzinieks pie Tigras, arī Miloševičs ir izveidojis īpašo uzdevumu vienības, kurās ir īpaši lojālu 5000 kaujinieku. Miloševiča pozīcijas šobrīd ir stiprākas kā jebkad agrāk. Serbi ir saliedēti naidā pret Rietumiem, savukārt armijā prezidents ir īstenojis tīrīšanu, kā politiski neuzticamus padzenot ģenerālštāba priekšnieku, gaisa spēku komandieri, 3. armijas komandieri un vēl 20 augstāko virsnieku.
Rietumu politiķi ir pieļāvuši kļūdu, izšķirdamies par Dienvidslāvijas bombardēšanu, cerot ar NATO pilotu cimdotajām rokām atrisināt konfliktu, ko nespēja (nepaspēja) diplomāti. Sekas ir neprognozējamas.
