«Apvidus būs mums draudzīgs, un sportistiem būs jāskrien tuvu maksimālajam ātrumam, ne mirkli nezaudējot spēju orientēties,» pirms Baltijas čempionāta Nidā sprieda Latvijas jauniešu izlases vadītājs Oskars Zērnis. Četrpadsmitgadīgo vecuma grupas čempions Jelgavas novada Sporta centra orientierists Endijs Titomers ar šo uzdevumu acīmredzot ticis galā lieliski.
Vietu izlasē Endijs nopelnīja, iepriekš piedaloties četrās atlases sacensībās. «Pēdējās gan kļūmes dēļ mani diskvalificēja, bet skaitīja trīs labākos rezultātus, un tiku,» Endijs skaidro, ka visos kontrolpunktos jāatzīmējas noteiktā secībā, ja ne – centieni vējā. Nidas 3,39 kilometru trasē izvietotos 10 kontrolpunktus jelgavniekam izdevies atrast visātrāk, un līdz ar to gūts arī līdz šim lielākais panākums.– Cik ilgi jau nodarbojies ar orientēšanās sportu, un kas tevi tajā saista? – jautāju Aizupes pamatskolas septītklasniekam Endijam.Sāku 2007. gadā. Skolā notika treniņi, daži klasesbiedri tajos piedalījās, un izdomāju pamēģināt. Kādā no pirmajām treniņnometnēm gadījās arī apmaldīties, bet sacensībās «Kurzemes pavasaris» jau tajā pašā gadā dabūju trešo vietu, un iepatikās. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka šādā skriešanā pēc kartes katru reizi sagaidāms kas savādāks. Nav arī tā, ka līderis vienmēr labākais – kļūdīties var katrs.– Orientieristi nereti uzsver, ka viņiem patīk skriet dabā – mežā. Vai tev ir līdzīgi?Mežā skriet nav slikti, īpaši, ja ir kalni, bet man patīk arī orientēšanās sprints pilsētā – ielas ir iezīmētas kartē, un daudz ko izsaka ātrums.– Vai orientēšanās prasme nozīmē, ka neapmaldītos, arī sēņodams?Nezinu gan. Kaut kā jau droši vien ceļu atrastu. Orientēšanās sports tomēr ir pavisam cits – tā ir skriešana pēc kartes.– Tomēr ceļš jāmeklē pašam. Vai ar karti tas izdodas bez starpgadījumiem?Gadās jau. Viens tāds bija pirms dažiem gadiem Igaunijā. Priekšā purvs, visi iet apkārt, bet es izdomāju, ka varētu doties pāri. Pārgāju, bet botas slīkšņā pazaudēju, un rezultāts arī nebija nekāds īpašs.– Kopš tā laika purviem ej ar līkumu?Nepārvaramās vietas ir kartē iezīmētas, un tām skrienu apkārt, bet citādi – brienu ārā, kad paliek par dziļu. – Jaunajiem sportistiem mēdz būt savas autoritātes no meistaru vidus.No Latvijas orientieristiem tas ir Mārtiņš Sirmais.– Kas, tavuprāt, nepieciešams, lai skrietu kā Mārtiņš Sirmais?Regulāri treniņi un centība.– Centība vajadzīga arī skolā. Kā veicas mācībās un kādas stundas mīļākas?Patīk ģeogrāfija, sports, algebra. Vispār veicas labi.– Nu jau gan brīvlaiks pie durvīm un veiksme jānovēl sacensībās. Kas vēl svarīgs šovasar gaidāms?Svarīgākais būs Latvijas čempionāts. Arī «Kāpa» jūlijā.
