Par sacensībām jāsāk domāt vismaz mēnesi iepriekš.
No 13. līdz 15. maijam Ventā norisinājās Latvijas čempionāta pirmais posms pludiņmakšķerēšanā. Ja kāds domā, ka es tagad saukšu rezultātus, uzvārdus un vietas, tad kam gan tas būtu interesanti? To visu var redzēt www.fishing.lv mājas lapā. Ir daudz interesantākas lietas, ko pastāstīt, un varbūt kādam šis tas būs jaunums. Pārsteiguma momentiPirmais posms šāda līmeņa mačos Ventā norisinās ne pirmo gadu, bet, ierodoties sacensību vietā, pārsteigums bija zemais ūdens līmenis. Daudzi tam bija gatavi, jo jau nedēļu iepriekš tur «taustījās un meklējās», bet citiem tas nāca kā neliels šoks, jo citus gadus līmenis bija krietni augstāks. Piemēram, tā kā praktiski visi makšķerē tikai un vienīgi ar garajiem štekera makšķerkātiem, vienam otram ielozētajā zonā pie atļautā štekera garuma 13 metru dziļums nepārsniedza vienu metru… Ko tādā darīt? Droši vien daudzi copmaņi atmestu ar roku un brauktu laimi meklēt kur citur, jo vai tad Ventā pietrūkst vietas? Savukārt sacensību dalībniekiem nolikums ir augstākā vara un šādos brīžos jāsāk prātot, kas un kā, jo citu variantu nav.Piektdiena kā treniņdiena rosina pārdomasArī treniņu dienā zonas tiek noteiktas izlozē – vien netiek ielozētas atsevišķas vietas. Katra komanda izvietojas savā piecu sektoru zonā (jo komandā ir pieci dalībnieki) un var makšķerēt kaut visu dienu. Ierobežojumu nav. Stratēģija komandām ir ļoti dažāda, jo daudz kas pa vienu dienu jāuzzina un tad vēl, iespējams, vakarā jāizdara pēdējie steidzamie «mājas» (telšu) darbi. Tas, protams, saistībā ar makšķerrīku sasiešanu.Sporta makšķerēšana un ikdienas cope būtībā ir cieši saistīta. Tie, kas iziet sporta makšķernieka skolu, ikdienas copē strādā ar smalkākiem rīkiem un arī domā par makšķerēšanu krietni citādi. Nebūt netaisos kādam «iegriezt», bet arī lomi sportistiem parasti ir krietni lielāki un biežāk. Tas tāpēc, ka tevi piespiež ļoti intensīvi sacensību laikā domāt, jo ielozētie 10 metri ir palīgs tikai tādā ziņā, ka neviens pie tevis sektorā ienākt nedrīkst un arī savu pludiņu iepludināt ir aizliegts. Tu tur esi karalis un praktiski dari, ko gribi. Tad arī sākas sporta makšķernieka domāšanas garais gājiens, jo par sacensību brīdi tu sāc domāt vismaz mēnesi iepriekš. Vāc informāciju, cilā vecos pierakstus, analizē iespējas, kādas varētu būt dažādos sektoros, jo tie nav vienādi. Meklē labākos iebarošanas variantus, ēsmas, atraktorus, auklas, āķīšus. Intensīvi vāc informāciju par jaunākajām makšķerēšanas tehnoloģijām. Skaties dažādus video… Tā es varētu turpināt ilgi un dikti. Visa informācijas gūzma tiek apstrādāta un izdarīti secinājumi. Cik tā ir pareiza, lūk, tas jau ir cits jautājums. Treniņu dienā atklājās, ka daudzās vietās ziemas palu ledi ir izmainījuši gultni. Uzradušies jauni sēkļi, parādījušās bedres, bet pats nepatīkamākais – vietām uz sēkļiem sākusi augt zemūdens zāle, kas nav garāka par 20 centimetriem, bet ir ļoti bieza. Tas nozīmē, ka ēsmu uz āķa nolikt uz grunts praktiski nav iespējams, turklāt noteikumi paredz, ka svins nekādā gadījumā nedrīkst pieskarties gruntij, tādējādi veidojot gruntsmakšķeres stilu. Ja šādā vietā trāpi, «ziepes» lielas, taču pirmkārt tas vēl ir jāizsecina. Cik bieži ikdienas copē nav tā bijis, ka blakus vairāki makšķernieki copē vienādā attālumā, ar vienādiem pludiņiem, ēsmām un tā tālāk, bet ķeras ne katram. Domāju, tādus momentus piedzīvojis katrs. Ikdienas copē nav vairs ko gaidīt un jāmaina vieta. Bet ko darīt mačos? Sacensību pirmā diena jeb «sūda būšana»Biju izlēmis šogad startēt individuāli, bet mačos izrādījās, ka Igaunijai nav atbraucis viens dalībnieks, un «estiņi» par katru cenu, zinot, ka esmu brīvs, vēlējās, lai startēju pie viņiem. Tā arī izdarīju. Švaki man tie kolēģi izrādījās, bet, tā kā nākamajos posmos parasti ne lietuvieši, ne igauņi nepiedalās, ko tur daudz skumt? Izlozē trāpās B sektora pirmais numurs un pilnīgs upes līcis. Kā var tā neveikties?! Pat otrais numurs atrodas vismaz metru dziļāk uz upes vidu, nemaz nerunājot par pārējiem. Cik vien iespējams, ātri ievācu informāciju par vietu un lomu treniņos. Skaisti. Mazas mailītes, dažas raudiņas un zem pludiņa apakšā zāļu paklājs. Fantastika! Sacensību sākums visu apstiprina. Es sēžu kā veca beka, kas vēlā rudenī gaida pēdējo sēņotāju, bet pārējie ik pa brīdim izceļ pa zivij. Liels nekas nav, bet tomēr grami krājas. Ir kaut kas jādara. Ņemu iebarojamās bumbas un, tajās ar pirkstu izveidojot iedobi, leju atraktoru, lai pēc tam uzmanīgi aizspiestu ciet un iemestu zem štekera pludiņa. Tā ielidinu septiņas bumbas, bet neprasiet, kādu atraktoru, jo priekšā vēl divi posmi, pēc kuriem noteikti pateikšu. Esmu izlēmis iziet uz lielajiem, un ēsma guļ uz grunts zālienā, kur jābūt arī iebarojamai barībai. Ķert mailes vai raudiņas man nav nekādas jēgas, jo panākt pārējos nav reāli. Pēc aptuveni trim stundām, kad esmu pārdomājis vai visu savu dzīvi, bet neesmu pieredzējis nevienu pludiņa sakustēšanos, tas beidzot tā dīvaini sašūpojas, nedaudz iegrimst, mirkli šajā pozā aizķeras, un tad jau es piecērtu. Štekera gumija zibenīgi izlec no topkita gala, bet pludiņš nervozi sāk lēkāt, te iegrimstot ūdenī, te iznirstot. Sajūtas neaprakstāmas, jo saprotu, ka galā ir kas ļoti labs un spējīgs mani izvest no bezcerīgās pēdējās vietas uz kaut nedaudz ko augstāku. Ar acs kaktiņu redzu, ka visas zonas dalībnieku skatieni pievērsti man, jo pagaidām nevienam nekas tik nopietns nav pieķēries, bet līdz pirmās sacensību dienas beigām vairs tikai stunda! Kas bija tālāk? Turpinājums sekos…
