Maija pēdējā dienā piepeši iestājies karstums pietuvināja Drosmes un cilvēcības velobrauciena dalībniekus tiem laika apstākļiem, kādi varēja būt pirms septiņdesmit gadiem 1941. gada jūlijā, kad Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas asistents Jānis Āboliņš, uzzinot par holokausta represijām Aucē, ar velosipēdu no Jelgavas devās ceļā, lai censtos atbrīvot divus apcietinātos kolēģus. Vienu no tiem – Paulu Dermani – viņam izdevās glābt.
Vēsturiskais notikums deva ierosmi velobraucienam no Jelgavas uz Auci, kurā bija 49 dalībnieki. Pēc starta policijas pavadībā līkumojot pa Jelgavas ielām, velobrauciena maršruts aizveda līdz Ventspils dzelzceļa līnijai. Šķērsojot to pa Vilpleķu strauta patilti, riteņbraucēji nokļuva Būriņu mežā. Tur uz pilsētnieku mazdārziņiem Glūdas pagastā un Viesturiem aiziet taisna stiga. Taču šoreiz braucām uz dienvidiem, Garajiem kalniem, kur atrodas piemiņas vieta 443 nacistu nošautajiem «Ģintermuižas» slimniekiem. No punkta līdz punktamTālākie pieturas punkti – Glūdas skolas pagalms ar jauko, paaudžu paaudzēs stādīto liepu un ozolu ēnu, Auces šoseja ar pāri plašajiem laukiem ieskrējušos dienvidu vēju, Kroņauce, Annas Brigaderes skola, ar ES līdzfinansējumu atjaunotais Penkules tautas nams, Bēnes vecajā krievu pamatskolā ierīkotais sabiedriskais centrs. Visbeidzot pēdējie desmit kilometri līdz Aucei, kur vienam otram vīram spēka gados vidējais braukšanas ātrums sasniedza 25 – 30 kilometrus stundā. Finišs bija pie mācību un pētījumu saimniecības «Vecauce» studentu kopmītnēm, kur Sporta kluba vadītāja Zilvija Poča pasniedza diplomus un Auces muzeja vadītāja Ina Bojāre izstāstīja traģisko stāstu par holokaustu Aucē, kur zaudēja dzīvības visi vietējie ebreji. Kad velosipēdi tika celti automašīnā, bet paši braucēji sēdās autobusā, izrādījās, ka 67 kilometru garais ceļš dažiem velobrauciena dalībniekiem ir par īsu: Informācijas tehnoloģiju fakultātes doktorants Salvis Daģis, Meža fakultātes studentes Katrīna Jaunslaviete un Dace Āboliņa arī atpakaļ devās ar divriteņiem. Viņus līdz Penkulei pavadīja arī Bēnes vidusskolas audzēknis Mārcis Freimanis. «Kopmītnēs atgriezos pēc deviņiem vakarā, biju nobraukusi 128 kilometrus. Jūtu, ka sanāca drusku par daudz, bet gribējās patrenēties svētdienas Rīgas velomaratonam,» saka Katrīna. Aplausi arī lēnākajiem«Domāju, aplausus pelnījuši ne tikai ātrākie, bet arī lēnākie braucēji, sievietes ar vienkāršiem velosipēdiem bez pārnesumiem, kam tik garš ceļš bija patiess izaicinājums,» secināja viens no pasākuma organizatoriem un vecākajiem braucējiem Sporta katedras vadītājs Viktors Valainis. Aptaujātie studenti teic, ka Drosmes un cilvēcības velobraucienu gribētu ieviest par tradīciju, ko būtu vērts turpināt. «Pirmajā kursā mēs sākām nedēļas praksi «Vecaucē», un jauki sanāca, ka varēju tur atgriezties arī studiju nobeigumā,» teica Lauku inženieru fakultātes studente Dace Čodare, kas vakar sekmīgi aizstāvēja maģistra darbu.
