Viduslaiku rietumu pilsoņu masas lielāko daļu veidoja dzimtcilvēki, kas dzīvoja primitīvos un nožēlojamos apstākļos.
Viduslaiku rietumu pilsoņu masas lielāko daļu veidoja dzimtcilvēki, kas dzīvoja primitīvos un nožēlojamos apstākļos. Diezgan tuvu patiesībai bija joks, ka kārtīgā maltītē šajā laikā parasti tika baudīti divi ēdieni: biezputra, kas izskatījās pēc auzu tumes, un auzu tume, ko nebija iespējams atšķirt no biezputras. Gaļu dzimtļaudis lietoja vien tad, kad vairs nebija ko dot ēst nonīkušajam vērsim vai cūkai. Neražas gados daudzi bērni mira lēnā bada nāvē. Šīs drūmās ainas fonā, protams, bija redzams arī neaprakstāms spožums un bagātība, aristokrātiskās dzīves izsmalcinātība, kā arī urbanizācijas pirmās revolūcijas veidotais salīdzinoši pārtikušais pilsētnieku slānis.
XIII gadsimtā dzimtbūšanas sistēma daudzviet Rietumeiropā pamazām iznīka, taču atsevišķas bijušo dzimtļaužu «saistības» vēl saglabājās līdz pat 1789. gada franču revolūcijai, bet Latvijā līdz pat XIX gadsimta vidum.
Kopš Vilhelma Iekarotāja laikiem angļu karaļiem piederēja krietna tiesa tagadējās Francijas. XIII gadsimts ienesa korekcijas šajā ziņā. Filips Augusts (1180 – 1223) 1204. gadā atkaroja Normandiju un tai pieguļošās teritorijas, sakaudams Džonu (1199 – 1216). Francija savu militāro pārākumu 1214. gadā apliecināja vēlreiz. Džona kase bija tukša, lielmuižnieku uzticība iedragāta – tas bija galvenais aspekts, kādēļ Džons 1215. gadā parakstīja Lielo brīvību hartu, kas krietni ierobežoja karaļa varu. Džona dēla Henrija III laikā (1216 – 1277) baroni turpināja izvērst sīvu cīņu par varu, tomēr ne ar tādu mērķi, lai likvidētu centrālo varu. Tieši otrādi – XIII gadsimtā centrālā pārvaldes sistēma sāka iegūst jau visai mūsdienīgus vaibstus: parādījās profesionāla ierēdniecība, tika radīta pastāvīga augstākā tiesa un parlaments, kas sākumā – Edvarda I laikā (1272 – 1307) – gan vairāk atgādināja karaļa galma pilnsapulci un kam ar tautas pārstāvniecību nebija nekāda sakara. Edvarda I laikā Anglija apliecināja sevi kā spēcīga nacionālā monarhija: pēc Velsas iekarošanas un daļējas Skotijas pakļaušanas gandrīz visa Britānija kļuva vienota.
Francija Filipa Augusta laikā tapa četras reizes lielāka. Lai to sekmīgi pārvaldītu, Filips iedibināja modeli, kam raksturīgs līdzsvars starp lokālajām atšķirībām (iedibinātās kārtības saglabāšana) un birokrātisku centralizāciju (ko nodrošina karaļa iecelts pārvaldnieks). Šis modelis tika saglabāts arī vēlāk, tāpēc Filipu varam uzskatīt par mūsdienu franču valsts pamatlicēju.
Filipa dēls Luijs VIII (1223 – 1226) karaļa zemēm pievienoja Dienvidfranciju, kā ieganstu intervencijai izmantojot cīņu ar ķecerību. Luijs IX, kuru dievbijības dēļ mēdz saukt par Svēto Luiju, valstī ieviesa standartizētu naudas sistēmu, pilnveidoja tiesu sistēmu un sagādāja Francijai garus miera un iekšējas saskaņas gadus. Viņa mazdēls Filips IV Taisnīgais (1285 – 1314) pabeidza pārvaldes sistēmas izveidi. Varas modelis šajā laikā ieguva jau pabeigtu formu. Francija kļuva par spēcīgāko valsti Eiropā un tāda palika (izņemot XVI gadsimtu) līdz pat XIX gadsimtam.
Spānija XIII gadsimtā tika iekļauta kristīgās pasaules robežās. Par kulmināciju Pireneju pussalas atkarošanai no musulmaņiem kļuva 1212. gada kauja pie Lasnavasas de Tolozas, kurā Aragonas un Kastīlijas apvienotie spēki izcīnīja izšķirošu uzvaru. Turpmākais nebija nekas vairāk kā musulmaņu armijas palieku likvidēšana, līdz gadsimta beigās musulmaņu pārvaldītā teritorija saruka līdz nelielajai Granadas valstiņai.
