Tenisists Jānis Stepiņš nākamgad lūkos pēc kādas koledžas ASV.
Latvijas Tenisa federācijas nupat publicētajā sportistu reitingā pēc pirmā pusgada rezultātiem jauniešu konkurences desmitniekā četras reizes lasāms Jelgavas vārds. Otro un astoto vietu ieņem Jelgavas Tenisa centra pārstāvji 1994. gadā dzimušie baušķenieki Mārtiņš un Jānis Podžus, septīto – 1997. gadā dzimušais jelgavnieks Artūrs Lazdiņš, bet piektajā ierindojies vēl viens mūsu pilsētas tenisists 1993. gadā dzimušais Jānis Stepiņš. Pēdējais gan reitingā ierakstījies kā individuāli startējošs sportists, un šādā statusā aizvadītajā sestdienā arī kļuvis par Rīgas meistarsacīkšu uzvarētāju. «Artūrs ir prom Amerikā, Podži trenējas Vācijā,» stāsta šajās dienās Jelgavas Tenisa centra kortos sastaptais Valsts ģimnāzijas audzēknis J.Stepiņš, un gandrīz vai likumsakarīgi šķiet jautāt, kad tad viņš pats posīsies pāri robežai. «Nākamgad būšu 12. klasē, jāpabeidz skola, un tad, visdrīzāk, došos turpināt mācības kādā koledžā ASV,» pēc pārliecinošās atbildes plāns izklausās pārdomāts.– Pie citiem treneriem un citiem konkurentiem?Tā var teikt. Ārzemēs tomēr ir spēcīgāki tenisisti un spēcīgāki treneri – tas, kas vajadzīgs izaugsmei.– Cik gadu jau nodarbojies ar tenisu?Sāku no kādiem astoņiem deviņiem gadiem, bet nopietni nodarbojos no desmit gadu vecuma. Dzīvoju netālu no Annas baznīcas, kur līdzās bija tenisa korti. Reiz aizgāju paskatīties un teicu vecākiem, ka arī gribu spēlēt. Viņi par šādu interesi bija priecīgi. Nopietnāki treniņi sākās, kad uzcēla kortus Lietuvas šosejā. Atceros, pirmajās sacensībās kāds teica, ka man labi sanāk, un jautāja, vai braukāju uz turnīriem. Kas tie tādi turnīri, man nebija ne jausmas.– Esmu dzirdējusi, ka pēc pirmās intereses dažs labs neiztur ievadu spēles prasmē ar bezgalīgiem bumbiņas sitieniem pret sienu.Nezinu, man, kad biju maziņš, patika. Stundiņu padauzi pret sienu un ej mājās laimīgs. Cita lieta, kad pusaudža gados treneris, lai mainītu un nostiprinātu kādu sitiena variantu, liek nedēļu šādi spēlēt pret sienu. Tad gan nebiju priecīgs, taču rezultāts pēc tam bija jūtams.– Kas ir tavi līdzšinējie treneri?Sākumā trenējos pie Leonīda Kapellera Jelgavā, tad divarpus gadu braukāju uz Ādažiem pie Alvja Tabora. Pēc tam īsti nezinu, kas notika ar šo trreniņgrupu, bet man ieteica labu treneri – Juriju Gusevu Rīgā. Bijām sparingpartneri ar viņa dēlu, kas tagad aizbraucis uz ASV. Kādu pusgadu biju pie trenera Rolanda Remberga, bet tagad braukāju uz Mārupi pie Paula Feldmaņa.– Oficiāli esi no klubiem neatkarīgs sportists, bet sava vieta treniņprocesā acīmredzot palikusi arī Jelgavai.Jā, divas reizes nedēļā pa stundai šeit spēlējam ar treneri Edgaru Kļaviņu.– Vai tenisists trenējas arī ārpus kortiem? Kāds ir tavs pašreizējais režīms?No pirmdienas līdz ceturtdienai pārmaiņus pa treniņam Mārupē un Jelgavā, nedēļas nogalē – fiziskie treniņi vai sacensības. No rītiem paskriešu, kas ziemā sanāca mazāk. Kāds var būt tenisista režīms, redzēju divas reizes pa nedēļai Spānijā. Septiņos celies, autobuss uz skolu, divu stundu treniņš, pusstundu izstaipies, paēd, atkal divu stundu treniņš, pēc tam kādu stundu fiziskais un vakarā vēl pa stundai pusotrai. Pamatīgi. Bet tas arī maksā.– Nupat uzvarēji Rīgas meistarsacīkstēs. Kādi vēl sacensību plāni šai vasarai?Sestdien, 4. jūnijā, sāksies Latvijas klubu čempionāts, kur pārstāvēšu Liepāju. Pirmais mačs būs ar mārupiešiem. Mazliet jocīgi sanāk – došos vienā busiņā ar savējiem uz Liepāju, centīšos viņus apspēlēt un tad atkal ar viņiem atpakaļ. 10. jūnijam ir iegādātas biļetes kopā ar tēti, kur dzīvo viņa brālēns, uz Beļģiju, no turienes – uz Vāciju, kur varbūt tikšu kādā no «Futures» turnīriem. Kad atgriezīšos, Viesturdārzā Rīgā būs starptautisks ITF turnīrs – ar uzvaru Rīgas meistarsacīkstēs esmu nopelnījis «Wild Card» uz pamatturnīru. Jūlijā varbūt arī kādas nedēļas pavadīšu Beļģijā, bet ieplānošu tā, lai piedalītos Latvijas jauniešu un arī pieaugušo čempionātā.– Vai esi bijis Latvijas čempions?Esmu uzvarējis U12 un U14 vecuma grupās vasaras čempionātā.– Nupat noslēgsies «French Open». Kas ir tavi favorīti?Mans favorīts vienmēr bijis austrālietis Leitons Hjūits. Tāpēc arī raketi gribēju kā viņam – «Head». Francijas turnīru viņš izlaida, un par kādu citu īpaši nefanoju. Tomēr – ja finālā tiksies Nadāls un Džokovičs, kā, visticamāk, izskatās, cīņa būs interesanta.
