Siltos vakaros pa Sporta ielu, kas ved gar veco «Daugavas» stadionu, ik pa brīdim aiziet pa kādam pārītim, pa kādam saulē iedegušam jaunietim vai kompānijai. Mitri mati, pliks vēders, pār plecu pārmests dvielis, pie lūpām piespiesta kāda atspirdzinoša, varbūt grādīgāka dzēriena bundža – cilvēki nāk no promenādes. Jelgavniekiem, kuri dzīvo upes kreisajā krastā, uz dienvidiem no Vaļņu ielas, ceļš uz iecienīto atpūtas vietu Pārlielupē pa auto tiltu gar pili sanāk krietni garāks nekā taciņa, kas no Sporta ielas gala aizved pāri sliedēm uz dzelzceļa tilta gājēju pāreju. Pirms četriem un diviem gadiem «Ziņās» aprakstījām šo gadu desmitiem depo rajona iedzīvotāju iestaigāto, taču bīstamo, nelegālo ceļu, kas kreisajā krastā sliedes šķērso metrus piecdesmit no tilta.Kas par šo laiku drošības ziņā uzlabojies? 2009. gada vasarā uzņēmums «Latvijas dzelzceļš» uzlika tilta sarga posteni – sardzes būdu un videokameras nevar nemanīt. Atjaunota grīda gājēju ietvei uz tilta, izveidots nožogojums, kas labajā krastā vēl metrus piecdesmit aiz tilta gājējiem neļauj šķērsot sliedes. Taču izskatās, ka lieta darīta pa daļai «ķeksīša pēc». Nelegālā taciņa pāri sliedēm kreisajā krastā palikusi tāda pati kā agrāk. Jelgavas Kārtības policijas priekšnieks Romans Dikovs sola, ka peldsezonā pastiprinās policijas patruļu uzmanību bīstamajai vietai. Aizturētie aizbildinoties, ka tur neesot nekādu norāžu, ka gājējam šajā vietā būtu jākāpj lejup pa kāpnītēm un jāšķērso sliedes pa patilti, kur ceļš nav speciāli būvēts. Gan cilvēka individuālā, gan bīstamo dzelzceļa kravu tranzīta apdraudētās pilsētas kopējā drošība ir joma, kurā pašvaldībai un dzelzceļniekiem vajadzētu sadarboties rezultatīvāk. Sevišķi tagad, kad, augot saimnieciskajai rosībai, vilcieni brauc krietni biežāk.
