Darba telpā, kurā vairākums strādājošo ir sievietes, ienāk vīrietis, apstaigā dažus sava dzimuma darbiniekus un paspiež viņiem roku. Sievietēm tikai pamāj ar galvu vai pasveicina vārdiem. No kurienes šāda tradīcija, un kā to pareizi uztvert? Sievasmāti neaizmirst Tā tas ir iegājies, par vīriešu sasveicināšanās īpatnībām spriež Imants, kurš strādā par operatoru. Sniedzot roku, esot dažādas nianses, par kurām viņš īpaši nepiedomājot. Priekšnieka kabinetā ieejot, šefam roku nesniedz, sveicina vārdiem, bet, satiekot ārpus darba telpām, sarokojas. Ieejot telpā, kur daudz cilvēku, pasveicina visus kopā. Roku paspiež tam, pie kura vēršas personīgi. Imants neizslēdz rokas sniegšanu sievietēm, bet personīgajā dzīves telpā un labi zināmām, piemēram, ciemos atbraukušajai sievasmātei vai radiniecei. Darbavietā un ārpus mājas viņš sievietes tikai sveicina. Esot dāmu sabiedrībā, no viņām pirmajām sveicienam pastieptu roku gaida rakstnieks Ēriks Hānbergs. Ja nekādi to nevarot sagaidīt, tad iniciatīvu izrādot pats. Taču neskaidrības radot jautājums, kādā vecumā jaunkundze pārtop par dāmu. No skolnieces saņemt rokasspiedienu būtu dīvaini. Izjūta nepieviļ «Mani tas neuztrauc, ja man nedod roku,» atzīst mājsaimniece Valija. Pati sniegt to vīriešiem viņa izvairoties. Gadījies, ka kungs roku noskūpsta, bet tad esot jāuztraucas, vai tā ir pietiekami kopta un manikīrēta. Sieviešu sasveicināšanās ar rokasspiedienu Valijai nepavisam nepatīk, un viņa uzskata, ka šāda komunicēšanās forma mūsdienās nav aktuāla. «Tas ir atkarīgs no situācijas, satiktā cilvēka, pat garastāvokļa,» stāsta vadoša pašvaldības darbiniece Arta. Daudzajos darba gados kontaktējoties ar cilvēkiem, problēmu šajā ziņā nav bijis. Par rīcību vajadzīgajā brīdī «pačukstot» iekšējā izjūta, kas nepieviļ. Vīrieši paši ar rokas sniegšanu neuzbāžas, un, ja sieviete vēlas, viņa to var sniegt pati. Sievietei – citi ieroči Pārsvarā sarokošanās ir vīriešu komunikācijas veids, novērojusi sabiedrisko attiecību speciāliste Līga Krapāne. Sievietes vīriešu sveicināšanās stilu izjūt dažādi. L.Krapānei patīk, ja viņai sniedz roku. Pati šādi nevēršas pie augstākā amatā esošajiem, bet pie profesionālajā un karjeras ziņā līdzvērtīgajiem gan. No etiķetes viedokļa politiķu vidē vecākais sniedz roku jaunākajam, sieviete – vīrietim. Ministru līmenī – vīrietis arī sievietei. Arī citā augstā amatā esoša sieviete varētu aizvainoties, ja viņu pienācīgi nesveicina. Starpvalstu līmeņa saskarsmē roka nekad netiek sniegta monarhiem, tās satvērienam jānāk no viņiem. Dzirdēts nostāsts, ka večiem sarokošanās tradīcija nāk līdzi no senatnes – tā viņi demonstrējuši, ka rokās nav ieroča un nāciens ir ar miermīlīgu nolūku. Sievietes roka nav jāapskata, un viņai tā nav jādemonstrē, jo viņas ieroči ir citi. Senajā Romā bijis parasts nēsāt līdzi piedurknē paslēptu dunci, tāpēc romieši sasveicinājās ar tā dēvēto apakšdelma satvērienu. Mūsdienās sarokošanās ir visizplatītākais neverbālās sasveicināšanās elements Rietumeiropā, Skandināvijā un arī Latvijā. «Varbūt mēs pārlieku šo veidu piekopjam. Varbūt dažreiz oficiālums nav vajadzīgs,» prāto Ē.Hānbergs un atstāsta kāda Liepājas jūrnieka pieredzēto. Ierodoties Amerikā, viņš pirmajā darba dienā visiem piegājis paspiest roku, bet saņēmis nesapratni – ko te āksties, sākam strādāt!Uzzina raksturu «Tas nav fiziskā darba strādnieks, roka pavisam mīksta.» «Tam nu gan ir krampis!» Šādi spriedumi dzirdēti iz veču mutes vienam par otru.«Ar rokasspiedienu cilvēks neapzināti izpauž savu raksturu,» profesionālajās gaitās pārliecinājusies L.Krapāne. Pirmais šādi uztvertais impulss tālākajā saskarsmē pārsvarā apstiprinoties. L.Krapāne apgalvo, ka aplams ir stereotips, ka sievietes rokasspiedienam jābūt maigam. Tas vērtējams adekvāti vīrieša tvērienam. «Man no mazotnes ir mācīts, ka rokasspiedienam jābūt ciešam, skatoties acīs, bet ne garām vai pāri,» atklāj Ē.Hānbergs. Nedrīkstot roku pārāk strauji atraut, it kā būtu apdedzināta, jāizrāda cieņas mirklis. Rakstnieks noliedz vīriešu manieri roku sagrābt un spiest tā, ka kauliņi krakšķ. Pēc viņa domām, tā neapzināti izpaužas slēpta agresivitāte. Nepatīkami esot, ja pasniedz ļenganu roku, – «tur kaut kā pietrūkst». Ja roku purina, esot sajūta, ka «grib ko izkratīt no manis». Taču šo sasveicināšanās žestu varot bagātināt ar papildu informāciju. Puiša rādītājpirksta kustības meitenes plaukstā pauž intīmu vēsti. Sadotajām rokām uzlikta otra vai pieturēšana pie elkoņa apliecina īpašu sirsnību. Labi paziņas labvēlību viens otram izrāda, ar otru roku uzsitot uz pleca. Manierēm ir nozīme Labs rokasspiediens ir vidēja stipruma, minēts padomos. Pārāk stingrs varot norādīt uz to, ka cilvēks grib radīt iespaidu par sevi. Pārāk vājš – uz rakstura trūkumu vai vienaldzību. Pasniegti pirkstu galiņi vedinot domāt par augstprātību un lepnību, pat nevērību vai izlaidību. Ilgstoša rokas kratīšana, iespējams, vēsta par nesavaldību jūtu izpausmēs vai pārlieku sirsnību, kas var arī nebūt patiesa.Ja, pasniedzot roku, plauksta ir pavērsta perpendikulāri pret grīdu, ar šo cilvēku varot sadarboties kā vienlīdzīgu partneri. Ja plauksta ir pavērsta uz leju, cilvēkam esot tieksme attiecībās būt dominējošam.«Es rokasspiediena neesamības dēļ atteicos no darba piedāvājuma,» interneta vidē atklāj kāds vīrietis. «Uzaicina uz interviju, es ierodos, bet tur sēž pie galda kaut kāds tirliņš, kājas izstiepis, vēderu izgāzis, un pat nedomā pakaļu (piedodiet!) no krēsla pacelt un roku padot. Nu, man bija spuras gaisā. Atteicos, lai gan piedāvājums bija tīri labs. Ja tāds priekšnieks paredzams, tad labāk nevajag… Manierēm tomēr ir liela nozīme.» Sarokošanās principi Roku pirmais sniedz vecākais – jaunākajam, sieviete – vīrietim, pasniedzējs – studentam, augstākstāvoša persona – zemākstāvošai. Vīrietis vienmēr sniedz roku stāvot, sieviete to drīkst darīt arī sēžot. Šo priekšrocību var izmantot gados vecāki cilvēki un augstāka ranga personas. Ja vīrieši ir labi pazīstami, viņi var sarokoties nepieceļoties. Sarokoties nepieceļoties var arī tad, ja tas traucē vai apgrūtina apkārtējos. Pēc sarokošanās vīrietim atļauts apsēsties, kad to ir izdarījusi sieviete. Tas pats attiecas uz gados jaunāka vai zemāka ranga personu attiecībā pret gados vecāku vai augstāka ranga personu. Parasti sasveicinoties dod labo roku, taču dažās valstīs, piemēram, Malaizijā, pasniedz abas. Āfrikā, Āzijā un Tuvajos Austrumos kreisā roka tiek uzskatīta par «netīru», tāpēc ar to nekad nedrīkst sarokoties. Pievienojoties kādai grupai, parasti roku sniedz visiem grupas locekļiem, vispirms augstākstāvošajai personai. Austrumu kultūrās vēl joprojām vispirms cieņa tiek izrādīta vecākiem cilvēkiem neatkarīgi no ranga. Parasti sarokojas sasveicinoties vai sasveicinoties un atvadoties. Arābu zemēs ir pieņemts paspiest roku ikreiz, kad cilvēki satiekas, neatkarīgi no tikšanos skaita dienā. Citās zemēs, arī Latvijā, sarokojas, tikai satiekoties vai satiekoties un atvadoties. Sasveicinoties ir pieņemts skatīties acīs. Izņēmums ir Austrumu kultūras, kurās to varētu interpretēt kā necieņas izrādīšanu. Austrumos pieņemts pacelt skatienu aptuveni kaklasaites mezgla augstumā. Pasniegtā roka jāpieņem vienmēr, pretējā gadījumā sniedzējs to var uzskatīt par apvainojumu. Sasveicinoties nedrīkst otru roku turēt kabatā, jo to var uzskatīt par necieņas izrādīšanu.
