Lai gan būvniecības apjomi, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir palielinājusies, teikt, ka krīze šajā nozarē būtu beigusies, vēl nevar, uzskata būvkompānijas «Re&Re» vadītājs Ainārs Pauniņš. Viņš arī norāda – šis ir labākais laiks, lai būvniecības projektus realizētu pašvaldības.– Kā vērtējat situāciju Latvijas būvniecības tirgū?Situācija joprojām nav vienkārša. Nekādā gadījumā nevar apgalvot, ka krīze ir beigusies. Taču nevajag arī uzskatīt, ka krīze būs beigusies tikai tad, kad izveidosies tāda situācija, kāda tā bija pirms dažiem gadiem. Pie tā saucamajiem treknajiem gadiem būvniecības sektorā mēs diez vai kādreiz vēl atgriezīsimies. Šobrīd var teikt, ka aktivitātes līmenis ir daudz lielāks nekā, piemēram, pirms gada, bet reāla būvniecības attīstība vēl nenotiek. Un tā arī nenotiks, kamēr privātais sektors nesāks attīstīt savus projektus un nepacelsies no tiem pelniem, kur ir tagad. Galvenā problēma, protams, ir labu projektu un tādējādi arī finansējuma trūkums. Tādējādi Latvijas būvniecības sektoru šodien galvenokārt balsta Eiropas struktūrfondu finansēti projekti valsts un pašvaldību sektorā.Pasūtījumu plūsma ir uzlabojusies, bet nebūt ne tādā līmenī, lai varētu runāt par to, ka būvniecība sākusi strauji attīstīties. Salīdzinot ar šā gada sākumu, aktivitāte nenoliedzami ir labāka, lielā mērā tāpēc, ka būvniecībai ir sezonāls raksturs un liela daļa objektu tiek sākti tieši pavasarī un vasarā.– Vai ir iespējams procentuāli noteikt būvniecības aktivitātes pieauguma apmērus?Precīzus aprēķinus par to, kas notiek tagad, būs iespējams veikt nākamgad vai pat aiznākamgad, kad būs nostrādājusi procesa inerce. Domāju, šis varētu būt pirmais gads pēc vairāku pārtraukuma, kad būvniecības apjomi vairs tik krasi nesamazināsies, kā tas bijis iepriekš, kad tika piedzīvots 15 – 16 procentu samazinājums.– Kāda ir situācija un tendences attiecībā uz būvizmaksu palielināšanos?Varētu teikt tā: līdz ar aktivitāšu palielināšanos būvniecības sektorā, energonesēju cenu kāpumu, kā arī faktu, ka pārējā pasaule no krīzes tomēr izgājusi mazliet ātrāk nekā Latvija, mūsu ekonomikā, kas ir diezgan maza un atkarīga no importa, nenoliedzami būvizmaksas kāpj. Tās palielinās gan būvniecības materiāliem, gan arī darbaspēkam. Atveroties Eiropas darba tirgiem, vērojama darbaspēka aizplūšana. Ar to ir jārēķinās un jāpalielina darbaspēka izmaksas. Protams, ir arī kompānijas, kas cenšas uz āru piedāvāt savus pakalpojumus.– Cik lielā mērā palielinājušās darbaspēka izmaksas?Protams, tas atkarīgs no kvalifikācijas, pieredzes, kā arī nozares. Var minēt izmaksu kāpumu no 10 līdz pat 30 procentiem. Tajā pašā laikā kopējo būvniecības izmaksu palielinājums šogad tiek prognozēts piecu līdz desmit procentu robežās.– Vai būvapjomu palielinājums vērojams tikai Rīgā vai arī citās Latvijas pilsētās, rajonos?Saistībā ar Eiropas struktūrfondiem ir ļoti laba tendence Latvijai kopumā – reģioni sāk attīstīties. Proti, struktūrfondu nauda veiksmīgi tiek apgūta arī reģionos, ne tikai Rīgā vai arī tādās lielajās pilsētās kā Ventspilī, Liepājā, Valmierā un Daugavpilī. Protams, lielās joprojām ir līderpozīcijās. Tajā pašā laikā patīkami, ka Latgalē ir diezgan liela aktivitāte, apgūstot Eiropas fondu līdzekļus. Labs piemērs ir Rēzekne, kur tiek realizēti vairāki nozīmīgi gan infrastruktūras, gan ēku būvniecības projekti. Tas ir pareizi – uzskatu, ka pašvaldībām, publiskajam sektoram jābūvē tad, kad būvizmaksas nav augstas. Lai gan neliels šo izmaksu kāpums ir bijis, šis laiks publiskajam sektoram ir ļoti izdevīgs, lai veiktu būvniecības darbus. Jāsaprot, ka lētāk vairs nebūs. Atsevišķas pašvaldības, kas domā par investīcijām, to saprot. Visādā ziņā šis laiks Latvijas reģioniem ir ļoti labvēlīgs investīciju piesaistei un būvobjektu realizācijai.– Pirms pāris gadiem pašvaldībās strādājošie mazie būvuzņēmēji sūdzējās, ka izsludinātajos nelielajos trendos piedalās arī lielās kompānijas, mazos izkonkurējot, cīnoties par katru projektu. Joprojām lielās kompānijas cenšas dabūt katru pašu mazāko projektu?Šāda situācija tiešām bija gan pirms diviem gadiem, gan vēl arī pērn. Tagad lielās kompānijas cenšas dabūt pietiekami apjomīgus pasūtījumus. Piemēram, manis vadītā kompānija piedalās iepirkumos no viena miljona latu. Taču svarīgs ir ne tikai realizējamā projekta apjoms, bet arī tā sarežģītības pakāpe, kā arī – kāds ir finansējuma avots. Piemēram, projektos, kas tiek finansēti par jau pieminētajiem Eiropas struktūrfondu līdzekļiem, kvalitātes latiņa uzstādīta diezgan augsta. Ir svarīgi, lai šādus darbus veic atbildīgi uzņēmumi. Tajā pašā laikā es pilnīgi piekrītu, ka lielajām būvfirmām nevajag pretendēt uz projektiem dažu desmitu vai simtu tūkstošu latu vērtībā. Pēdējā laikā lielie uzņēmumi to arī cenšas nedarīt. Savukārt realizējot apjomīgus projektus, bieži tiek piesaistītas mazās kompānijas kā apakšuzņēmēji.– Kā viena no lielākajām problēmām būvniecības sektorā vienmēr minēts lielais pelēkās ekonomikas īpatsvars. Vai krīzes iespaidā nodokļus nemaksājošo kompāniju aktivitātes ir pierimušas vai gluži pretēji – palielinājušās?Šī problēma, protams, joprojām ir aktuāla, un pelēkais sektors turpina kropļot konkurenci. Tomēr apzinīgākie sāk saprast, ka ilgstoši atrasties pelēkajā zonā nav izdevīgi un ir jācenšas strādāt legāli, maksājot visus nodokļus un konkurējot godīgi. Arī ES finansētajos projektos prasības izvirzītas tādā līmenī, lai atsijātu pelēkās zonas dalībniekus. Jebkurā gadījumā šī problēma ir aktuāla gan tāpēc, ka netiek maksāti visi nodokļi, gan tādēļ, ka pastāv nelegālā nodarbinātība. Tomēr ar to var cīnīties, cenšoties strādāt tikai ar tiem apakšuzņēmējiem, kas sevi ir pierādījuši, kas darbojas absolūti legāli un var sasniegt kvalitatīvu rezultātu.Būtiski ir arī tas, ka būvnieki paši, izmantojot nozares sabiedriskās organizācijas, var piedalīties likumdošanas procesā. Būvniecības likums tagad ir nonācis līdz Saeimai, un es ceru, ka tam sekos arī Būvniecības noteikumi un izmaiņas tajos, kas palīdzētu uzņēmējiem mazināt pelēkā sektora īpatsvaru. Tomēr tas var notikt vienīgi tad, ja Būvniecības likums tiks sasaistīts ar Publisko iepirkumu likumu. To arī visai aktīvi cenšamies panākt.– Kā vērtējat priekšlikumu, lai valsts un pašvaldību izsludinātajos konkursos pretendenti norādītu arī visus apakšuzņēmējus, to datus par nodokļu samaksu utt.?Jebkura norma ir saprātīga līdz zināmai robežai, līdz zināmam loģiskuma līmenim. Protams, ir jāprasa, lai uzņēmums būtu samaksājis visus nodokļus, to attiecinot gan uz galvenajiem uzņēmējiem, gan arī apakšuzņēmējiem. Taču prasīt šādus datus no pilnīgi visiem jau tendera stadijā, manuprāt, nav īsti prātīgi. Kontrole būtu jāveic nevis tendera, bet gan projekta realizācijas stadijā. Pats galvenais ir panākt, lai objektos strādātu firmas, kas maksā visus nodokļus utt. Šeit vēl ir ļoti daudz darba visām nozarē iesaistītajām pusēm. Jāpiemin, ka Būvniecības attīstības stratēģiskā partnerība ir vienojusies ar Valsts ieņēmumu dienestu noslēgt vienošanos par informācijas apmaiņu šajā jomā. Vienkārši būvniekiem pašiem ir jāseko līdzi tam, kas notiek tirgū.– Cik noprotams, tendera stadijā lielie būvnieki nereti pat vēl nezina, kas būs to apakšuzņēmēji.Tur jau tā lieta! Tendera stadijā nav zināmi pilnīgi visi. Protams, katrs lielais būvnieks bāzējas uz noteiktu skaitu apakšuzņēmēju, kas ir piedāvājuma pamatā, taču šajā sarakstā zināmas izmaiņas nereti notiek, jo ir svarīgi, lai tiktu izmantoti tādu firmu pakalpojumi, kas spēj garantēt pasūtījuma izpildi. Jāteic gan, ka saistībā ar ekonomikas krīzes ieviestajām izmaiņām, kā arī lielo pelēkās ekonomikas īpatsvaru ļoti daudzas būvfirmas, kas ir korekti un labi strādājušas, tiek izvēlētas noteikta darba izpildei, bet, kamēr norisinās tenders, notiek dažādas lēmumu pārsūdzēšanas un tamlīdzīgas lietas, tās jau diemžēl ir nonākušas uz maksātnespējas sliekšņa. Un tas nozīmē, ka faktiski pēdējā brīdī jāmeklē kāds cits apakšuzņēmējs.
