Pirms septiņdesmit gadiem 1941. gada 14. jūnijā okupantu varas kalpi izmainīja dzīvi vairāk nekā 15 tūkstošiem Latvijas valstij uzticīgu cilvēku – viņi tika apcietināti un izvesti uz Krieviju. Vīrieši – uz lēģeriem, kuros izdzīvoja tikai katrs desmitais, sievietes, bērni – uz izsūtījuma vietām Sibīrijā. Pieminot tautas traģēdiju, šodien pulksten 14 politiski represēto apvienība «Staburadze» sadarbībā ar pilsētas, kā arī Jelgavas un Ozolnieku novadu pašvaldībām aicina uz piemiņas pasākumu Svētbirzē. Turp gatavojas doties arī jelgavniece Vilma Žurzdiņa.
«Esmu ulmaņlaiku meitene, dzīvojām Saldus pagasta Putrās. Ģimenē augām trīs bērni. Vecākiem bija liela saimniecība, audzēja labību, nodeva pienu, ko ar vilcienu veda uz Rīgu,» par dzīvi pirms padomju okupācijas stāsta 85 gadus vecā Vilmas kundze. Īsi pirms daudziem liktenīgās represiju dienas tēvs Matīss Kilēvics bija brīdināts par iespējamiem arestiem un paslēpās ārpus mājām. Ģimenē domājuši, ka sievietēm un bērniem izsūtīšana nedraud, taču šis priekšstats par komunistu varu izrādījās maldīgs. Tēvs vēlējās būt kopā ar ģimeni14. jūnija rītā Putrās ieradās bruņoti čekisti, kas apcietināja māti Valliju Kilēvicu ar meitām – tobrīd 15 gadu veco Vilmu un jaunāko Ināru. Mājās tobrīd nebija arī dēla Mintauta – viņš tādējādi vienīgais no visas ģimenes izglābās no represijām un Otrā pasaules kara beigās emigrēja uz Dāniju. Tēvs, uzzinot par notikušo un cerot, ka izsūtījumā ģimene varēs būt kopā, pieteicās čekistiem pats. Viņu Saldus stacijā pieveda pie vagona, kur atļāva nodot sievai naudu. Tur Matīss ar ģimeni tikās pēdējo reizi. Pēc pieciem mēnešiem viņš mira Vjatlaga nometnē. Smagi meža darbi, bads un slimības – ar tādiem vārdiem V.Žurzdiņa raksturo izsūtījumu Sibīrijā, Krasnojarskas apgabalā Habaidakas ciematā. Viņa ir pateicīga Sibīrijas latviešu kolonistu Mārtiņa un Annas Mauriņu ģimenei, kas uz dzīvi Krasnojarskas apgabalā bija pārcēlušies jau 1908. gadā. Mauriņiem bija govs, vistas, iekopts sakņudārzs, tēvs saņēma strādnieka pārtikas devu. Ģimene, ignorējot komunistisko propagandu par deportētajiem tautas ienaidniekiem, uz vairākiem gadiem pieņēma pie sevis un atkopa tīfa novārdzināto Vilmu. Mauriņu dēlus iesauca karā. Vecākais dēls Ēvalds krita, bet jaunāko Artūru karš saudzēja. Vēlāk Latvijā viņš kļuva par pazīstamu zinātnieku – biologu, prognozistu, Latvijas Universitātes profesoru. Skumja optimisma gaisotnē1946. gadā Vilma kopā ar Ināru puslegāli atgriezās Latvijā. Sirmā kundze atceras, ka Habaidakā izsūtītos latviešu bērnus savāca kāda sieviete Lūse, kas vēlāk pati tikusi apcietināta. Tā kā Vilmu māte varas iestādēm bija uzdevusi par diviem gadiem jaunāku, arī vecākā meita tika iekļauta uz dzimteni nosūtāmo sarakstā. 1947. gadā no Sibīrijas atbēga arī māte. Ar labvēlīgu cilvēku palīdzību izdevās sadabūt personas dokumentus, tomēr drīz V.Kilēvica tika apcietināta un kā noziedzniece konvojēta uz Krievijas ziemeļiem, 1951. gadā apcietināja arī Vilmu un Ināru. Viņas nosūtīja atpakaļ uz Habaidaku. Savukārt tēva brālis jurists Miķelis Kilēvics, rakstot uz Maskavu, panāca, ka brāļa sieva no ziemeļiem tika pārsūtīta pie meitām Krasnojarskas apgabalā. Mājās viņas atgriezties varēja tikai 1956. gadā, kad Kremlis jau bija nosodījis staļinisko režīmu. No 1961. gada Vilma dzīvo Jelgavā. Ģimenē kopā ar vīru Jāni, kurš nu aizsaulē, izaudzinātas divas meitas, aug mazbērni un mazmazbērni. 26 gadi nostrādāti Jelgavas Cukurfabrikā. Vērtējot dzīvi atjaunotajā Latvijas valstī, Vilmas kundze smaidot saka: «Bēdas un asaras!» Negatīvā, viņasprāt, pašlaik ir vairāk nekā pozitīvā. Taču, sajūtot likteņa biedru plecu politiski represēto apvienībā «Staburadze», viņa jūtas stiprāka.
