Politika ir māksla sasniegt reālo. Jūtu simpātijas pret tiem, kas parakstījās par «vislatviešu» ideju par valsts valodu valsts finansētajās skolās, taču diezgan skaidrs, ka referendumā vēlētāju vairākums par šādu Satversmes grozījumu nenobalsotu. Daudz mūsu valstī ir krievu, un arī esmu par zināmu respektu šīs nācijas daļas izglītībai līdz vidusskolas līmenim dzimtajā valodā – par to, lai krieviem mācītu viņu literatūru dzimtajā valodā. Tomēr ir zināmas robežas, kur latviešiem, manuprāt, vajadzētu pastāvēt. Tā ir valsts valoda valsts augstskolās. Neatkarības gados krievu jaunieši, kuri pēc vidusskolas vēlas mācīties Latvijas augstskolās, pietiekamā līmenī apgūst latviešu valodu. Taču nu deputāti mums sagādājuši pārsteigumu. Proti, pagājušās nedēļas Saeimas plenārsēdes beigās, grozot Augstskolu likumu, pēkšņi «Saskaņas centrs» ieteica Latvijas augstskolās atļaut izmantot arī krievu valodu. Protams, nav iebildumu pret krievu literatūru, ar ko bagātas ir mūsu augstskolu bibliotēkas. Bet domāts bija pats mācību process, ar ko «sarkanā līnija» tika pārkāpta. Dīvainākais, ka «saskaņiešu» priekšlikumu atbalstīja ne tikai «Par labu Latviju!» bet arī ZZS – partija, kas no sākta gala iestājusies par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Priekšlikuma pārbalsošanā ZZS savu nostāju mainīja, tomēr pirmā balsojuma pārsteigums pats no sevis neizgaist. «Vienotības» deputāts Atis Lejiņš spriež, ka, iespējams, ZZS šādi «pateicās» «saskaņiešiem» par atbalstu tās virzītajam prezidentam Andrim Bērziņam. Vai tiešām tā? Kāds būs nākamais pārsteigums, kur ZZS atkāpsies no saviem deklarētajiem principiem? Retorisks jautājums, kuram pagaidām nav atbildes.
