Nocīnījos ar brāķīgu skārienjutīgo telefonu. «Kill task», un tā 10 reizes. Taču izrādījās, ka pat telefonā nav tik vienkārši «nogalināt uzdevumus». Varot nogalināt ar vārdu. Ja tiešām, tad es gribētu nogalināt (vai varbūt dzīvu darīt?) ar tiešu runu, gluži kā mūsu prezidents pirms brīvlaišanas. Es ar visām četrām balsotu par šādu jaunu praksi – runāt tieši un skaidri.«Es tiešām nesaprot(u), ar ko es cīnos un par ko» – bieži iedomājos šos dziesmas vārdus. «Mein Kampf». Negribu runāt par mākoņstūmēju Hitleru, kura dzīves misija, redz, bija nogalināt visus ebrejus. Šādas un līdzīgas māžošanās man vienmēr atsauc atmiņā Mazā prinča vārdus par dzērāju: «Šis cilvēks ir absurds!» Ak, mēs austrumu gudrie – it kā mūsu cīņas būtu daudz jēdzīgākas. Manās mājās notiek cīņa par kārtību. Es to atbalstu, bet nevaru apzvērēt, ka tā ir arī mana cīņa. Pamatā joprojām nodarbojos ar bezjēdzīgo «Kas es esmu?», kas pilnīgi un dabiski atrisināsies vien tad, kad krūtis vairs neprasīs gaisu.Propagandas mašīnas atkal tiek iedarbinātas uz pilnu jaudu. Ļoti patika nesenais psihoterapeita Rudzīša vērtējums par to, ka dzīvojam vēl feodālismā, par feodāļiem, kas būvē zem sevis paklausīgas piramīdas. Arī tās, protams, nevar panākt bez propagandas. Kaut viņi spētu pateikt vienu vienīgu frāzi, kuru nebūtu pamudinājusi aizstāvamās šaurās grupas intereses! Piedodiet, es diemžēl atkārtoju un atkārtojos. Taču es ceru, ka mana tiešā runa nav demagoģija. Brigmaņošanās, šleserošanās, urbanovičošanās, kraukļošanās, āboltiņošanās un šķēļošanās, kuras gaitā tiešo runu nav iespējams atšķirt no oficiālās, publiskojamās, versijas.Apkārt staigā pārāk visādas mašīnas, kas nespēj iztikt bez propagandas – slavējot vai nu kādu šauru grupu vai pašu sevi. Tāpat kā šovbiznesā katra «atklāsme» sabiedrībai smalki jāpārdomā, lai tēla veidošana noritētu sekmīgi. Visapkārt pilns ar biznesa mašīnām. Arī tās bieži vien ir brāķis, ko negribas piedot. Es nevienu speciāli nenopeļu; tie būtu velti tērēti spēki. Arī es esmu tikai biznesa mašīna, lai jūs izklaidētu.
