Pa Ūziņu ceļu izbraucot cauri Svētei, labajā pusē tūlīt redzami «Vecūdri», agrākā kolhoza maltuve, kur vairākus gadus darbojas kokzāģētava. Kopš janvāra tur atrodas arī «Svētes maizes» ceptuve. Nelielo uzņēmumu, kurā strādā pieci darbinieki, vada maizniekmeistars Jānis Dāvids, kurš septiņpadsmit gadu nostrādājis gardēžiem labi pazīstamajā «Lāču» ceptuvē.
Verot «Svētes maizes» durvis, deguns bauda svaigi ceptas maizes smaržu. Priekštelpā, kas reizē ir neliels veikals, redzams piedāvāto preču klāsts: rupjmaize, saldskābmaize, saldskābmaize ar ķirbju sēklām un pīrāgi, smalkmaizītes, kas gan nav pamatprodukcija. Pati ceptuve ar abrām, kur rūgst mīkla, un pamatīgo krāsni ir turpat aiz nākamajām durvīm. Skauģis novēl veiksmi «Vecūdros» sastaptie pircēji Viktors un Aiga Emulovi no Bramberģes teic, ka viņi atbraukuši pirkt savu «svētdienas maizi». Tā esot garšīga, tomēr ikdienai iznākot par dārgu. Par to, ka Svētē var iegādāties svaigu īpašas kvalitātes maizi, Emulovi uzzinājuši no paziņām. J.Dāvids augstskolā ieguvis bakalaura grādu ekonomikā. Maizi cept viņam iemācījis šā aroda vecmeistars Harijs Žīgurs. Laba darba pieredze gūta Normunda Skauģa ceptuvē «Lāči», kas atrodas Babītes pagastā. Tur J.Dāvids par maizniekmeistaru nostrādājis 17 gadu. No «Lāčiem» viņš aizgājis, jo gribot sākt ko savu. N.Skauģis J.Dāvidu raksturo kā pamatīgu, mērķtiecīgu cilvēku. «Visi, kas cep maizi, ir konkurenti, taču maizniekmeistaru, kas strādā mūsu virzienā, nav daudz. Lai Jānim veicas!» novēl N.Skauģis. Par maizi ir vērts runāt«Svētes maize» ar tās piecu cilvēku komandu, pēc J.Dāvida teiktā, ir kā maza amatnieku darbnīca salīdzinājumā ar «Lāčiem», kur strādā vairāk nekā divsimt darbinieku. J.Dāvids stāsta, ka «Svētes maizes» izaugsme ir straujāka, nekā bija cerēts. «Janvārī izcepām vienu nepilnu krāsni nedēļā jeb apmēram trīsdesmit kilogramu maizes. Tagad mēnesī cepam apmēram pustonnu jeb sešas krāsnis. Krāsns jauda ir trīs reizes lielāka, un plānojam augt tālāk. Produkciju tirgojam Rīgā un Jelgavā,» piebilst J.Dāvids. Reklāmai naudu viņš pagaidām neesot tērējis, produkciju iesakot draugs draugam, kaimiņš kaimiņam. Patlaban maiznieki strādā četras dienas nedēļā. Krāsns iekuršana sākas pulksten sešos rītā, bet visi darbi beidzas desmitos vakarā. Slodze esot pamatīga. Maizes ceptuve kviešu miltus iepērk Rīgā, rudzu – Dobelē. Augļi un rieksti tiek vesti no Holandes, viengraudu rudzi – no Austrijas. J.Dāvids teic, ka meklē ekoloģiski tīrus rudzus, kas būtu audzēti bez minerālmēsliem. Kokzāģētavas «Svētes Ūdri» saimnieks Valdis Simsons stāsta, ka ar tukumnieku J.Dāvidu iepazinies, runājot par maizes cepšanu. Agrāk Simsonu ģimenē lauku mājās paši savām vajadzībām cepuši maizi. Tā vārds pa vārdam, līdz V.Simsons uzaicinājis J.Dāvidu izvērst iecerēto ceptuvi «Vecūdros», kur bija brīvas ražošanas telpas. ViedoklisDaiga Kunkulberga, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes profesore Apsveicami, ka ražotājiem grūtos laikos radies jauns uzņēmums ar bioloģiski tīrās ražošanas ievirzi, kas izmanto senču tradīcijas. Jānis Dāvids ir maiznieks ar pieredzi, viņš labprāt eksperimentē, strādā ar jaunām receptūrām, cenšas, lai produkta uzturvērtība būtu lielāka jeb maize sātīgāka. «Svētes maizes» piemērs rāda, ka, kaut arī tirgū ir liela konkurence, ar īpašu produktu to var izturēt. Manā ģimenē šādu maizi ikdienā nelieto. Taču ik pa laikam to pērku, dažkārt dāvinu, ejot ciemos.
