14. jūnijā mēs izkaram Latvijas sarkanbaltsarkano karogu ar melnu lenti. Tūristi un viesi parasti jautā: kāpēc tā? Kad mēģinu atbildēt uz šo jautājumu, nepietiek ar to vien, ka pasaku: sērojam par tiem, kas cieta 1941. gada masu deportācijās, kad valsti pārņēma padomju vara. Man jāstāsta par 1940. – 1945. gadu vēstures posmu vairāk, jo tas bija ļoti blīvs traģisku pārmaiņu posms Latvijai un tās ļaudīm – latviešiem, ebrejiem, poļiem, visiem. Mēģinu rindot notikumus tā, kā tie nāca cits pēc cita: 1940. gada jūnijs, ienāk padomju karaspēks, okupācijas varas nodibināšana, 1941. gada jūnijs, masveida izsūtīšanas, tad sākas karš, vienu okupāciju nomaina otra – padomju pārvaldes vietā nāk nacistu vara, ebreju iznīcināšana, – tad latviešu leģiona formēšana, bēgļu gaitas, padomju armijas atgriešanās Rīgā, latviešu divīziju veidošana, latvieši karo pret latviešiem, Kurzemes katls, došanās svešumā, kara beigas, jauna okupācija, kas tiks izbeigta vien 1991. gadā. 1949. gadā vēl viens deportāciju vilnis. Bet nekad agrāk vai pēc tam tik daudzu Latvijas pavalstnieku dzīves nav tikušas tik traģiski sakropļotas vai zaudētas. Pēc šā ārkārtīgi smagā 1940. – 1945. gadu posma dzīve vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš. Katrai ģimenei par šo laiku un tā sekām ir savs stāstāmais, sava vēsture. Izņēmums nav arī mana ģimene. Tēvs, bēguļojot no iesaukšanas vācu armijā, tiek noķerts Kurzemē, paglābjas no nāves soda, līdz kara beigām izcieš sodu Liepājas cietumā-nometnē. Tā kā viņa māsai bija īslaicīgs darbs vācu pārvaldē, viņa bēg uz Vāciju, pēc tam nonāk Amerikā, kur nodibina ģimeni un izaudzina bērnus. Bet viņu abu tēvs, farmaceits un dramaturgs, būdams viens no 1944. gada Aicinājuma sabiedrotajiem parakstītājiem, padomju armijai ienākot Rīgā, tiek arestēts, divas nedēļas pratināts VDK, kur atsakās atbildēt uz jautājumiem, taču klusēdams izcilā krievu valodā uz 47 lappusēm uzraksta savu kredo – kāpēc aicinājis sabiedrotos iestāties par neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti – un sāk savu moku ceļu uz Sibīriju. Tas noslēdzas 1945. gada vasarā, viņš atsakās no ēdiena, tiek apbedīts Kanskā. Kad Lielbritānijas princis Čārlzs ciemojās Rīgā, vakariņās biju viņa galda biedrene. Viņš bija šokēts, uzzinot, ka mana vīra ģimenei karš beidzās tikai 1998. gadā. Kad vīratēvs devās apskatīt sešistabu dzīvokli, kas kādreiz bija piederējis viņa vecākiem, Rīgas apriņķa mežzinim ar kundzi, viņš paņēma līdzi arī mūs. Redzēju, ka viņš, ieejot dzīvoklī, nobāl un brīdi atspiežas pret sienu. Dzīvokļa iemītnieks bija laipns pensionēts VDK darbinieks ar sievu. Viņi mums izrādīja istabas, un mūsu skatam pavērās ne tikai vecvecāku viesistabas un ēdamistabas mēbeles, bet arī trīs gleznas pie sienām, vectēva paša gatavota lampa no briežu ragiem un tēva māsas šūdinātie dīvāna spilveni uz gultām. Vēlāk vīratēvs samaksāja šiem cilvēkiem prāvu naudu «pateicībā» par to, ka šīs lietas «saglabātas». Viņš pats cieš no padomju gūstā lauztas muguras, jo tika iesaukts leģionā. Tā kā nāku no teatrāļu un rakstnieku ģimenes, mūsu tuvu draugu lokā bija daudz ebreju, pārsvarā tie, kas apbrīnojamā kārtā bija pārdzīvojuši holokaustu. Taču stāsti par citiem viņu ģimenes locekļiem, kas bija gājuši bojā, un viņu brīnumaino izglābšanos gaismā nāca tikai ar gadiem, vairāk jau pēc 1990. gada. Draugu sanākšanās un ballītēs šī dalīto ģimeņu, lielo zaudējumu apziņa un reizē milzīgā dzīves dziņa bija vienmēr līdzās. Mēs esam uzauguši nevis ar veseliem stāstiem, bet gan ar mājieniem, nepabeigtiem teikumiem, atmiņu drumslām, kuru pilnā jēga tika salikta kopā tika daudzus gadus vēlāk. Tagad esam liecinieki arābu pavasarim. Vārds «pavasaris» man liekas pretdabisks. Es saraujos šausmās no tās asiņu jūras un cilvēciskajām traģēdijām, kas jāizdzīvo arābu tautām cerībā, ka tās ir ceļā uz labāku un gudrāku sabiedrību. Autokrātiskie un vardarbīgie režīmi, ko tie atnes saviem pavalstniekiem, pārāk ilgi paciesti no pašu šo sabiedrību, viņu tuvāku un tālāku kaimiņu, kā arī starptautiskās kopienas puses. Tagad valdnieki uzbrūk savai tautai, saviem ļaudīm, ļaudīm, kuri viņus tik ilgi pacieta, kuri lēja sviedrus viņu labā, cieta un cerēja. Savādi, bet publiski ļoti maz runāts par to problēmu murskuli, kas tagad ir atsedzies valstīs, kurās notiek nemieri. Man pašai daudzkārt nācies būt forumos ap Vidusjūru, kur gadiem ilgi tika debatēts par vienu vienīgu jautājumu – Izraēlas un Palestīnas attiecībām. Un, kad arābu pasaulē sākās revolucionārie notikumi, biju ļoti pārsteigta par to, cik smalki pasaules uzmanība tikusi novērsta no gruzdošām problēmām nemieru pārņemtajās valstīs. Tas zināmā mērā atgādina skumjo joku par to, ka pēc neatkarības atgūšanas kāds izsūtītais latvietis stāsta par savu bēdīgo likteni kādam rietumniekam, un tas viņam jautā – kāpēc tad nesaucāt policiju? Tāpēc ļoti gribu cerēt, ka tagad, kad paši esam rietumnieki, mēs neaizmirsīsim to, ko pieredzējusi mūsu nācija un citas tautas 20. gadsimtā, ka būsim piesardzīgi, sajūtot autokrātijas draudus, ka nekad vairs nedomāsim, ka miers un demokrātija ir kaut kas pats par sevi saprotams, ka apzināsimies cilvēka dzīvības un cieņas augsto cenu un arī to, ka vēsturiskiem risinājumiem ir starptautisks mērogs.
