Pagājušajā nedēļā deviņdesmit gadu vecumā klusi no mums aizgāja Mirdza Šķiņķe (1920. – 2011.). Sabiedriskajā dzīvē viņa maz kur bija pamanāma, taču aizgājēju ar labu atceras tūkstošiem jelgavnieku. Dažs no viņiem Jelgavā sastopams paretam, taču piedzīvotais 1. vai 2. bērnudārzā ilgi, ilgi paliek kādā tālā atmiņā. Tur sava vieta ir arī audzinātājai M.Šķiņkei, kas pedagoģiskajām darbam atdeva vairāk nekā pusgadsimtu.
Audzinātājas dēls Ilmārs Šķinķis teic, ka mātes dzīvoklī glabājas klades ar pierakstiem, tostarp audzēkņu raksturojumiem. Kā bērnudārzā uzvedās uzņēmējs, biznesa inovāciju veicinātājs Roberts Dlohi, mūziķis, slavenā orķestra «Simfonietta Rīga» mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē, kardiologs profesors Aris Lācis un daudzi, daudzi citi tagad vairāk vai mazāk ievēroti cilvēki? Nav šaubu, ka personības izaugsmē mēs varam būt pateicīgi ne tikai vecākiem, bet arī savām labajām auklītēm, bērnudārza audzinātājām. R.Dlohi teic, ka viņam ar Mirdzas audzinātāju saistās mīļums, noteiktība, kas bērnam rada dzīvē tik ļoti nepieciešamo drošību un pārliecību. Savukārt N.Šnē min audzinātājas mieru un pacietību, kas ir tik grūti īstenojama saskarsmē ar bērniem. Kolēģe Maija Krūmiņa, kurai arī darbā ar bērniem pagājis pusgadsimts, stāsta: «Piecdesmito gadu beigās, kad pabeidzu Jelgavas Pedagoģisko skolu, skolā darba nebija. Saņēmu piedāvājumu strādāt Jelgavas 1. bērnudārzā. Pedagoģiskajā skolā mūs darbam ar pirmsskolēniem negatavoja. Jaunajā amatā mani ievadīja audzinātājas – māsas Mirdza Šķinķe un Erna Panke.» M.Krūmiņa mācījusies no vecākajām kolēģēm darba metodes, stilu, piemēram, puķu stādīšanas prieku – ap grupas spēļu laukumu bērnudārza pagalmā vienmēr bijuši ziedi. «Gadījās, ka rītā bērnu atved, bet viņš raud, negrib palikt dārziņā. Viņas prata noglāstīt, samīļot. Tētis vai mamma varēja mierīgi iet uz darbu,» atceras M.Krūmiņa. Smags likteņa trieciens Mirdzai bija māsas Ernas pāragrā aiziešana. Taču viņa saņēmās un savu iemīļoto darbu strādāja tālāk. Līdz sirmam vecumam audzinātāja saglabāja akurātumu, pienākuma apziņu, kad izdara «vairāk, nekā vajag,» – tā Mirdzu raksturo ilggadējā kolēģe 2. bērnudārzā Māra Prule. Pirms aiziešanas pensijā Mirdza strādāja par nakts auklīti 2. bērnudārza «brillīšu» grupiņā, kur tika aprūpēti bērni ar redzes problēmām. Pavadot M.Šķinķi pēdējā gaitā uz Zanderu kapiem, bijušo audzēkņu bijis maz. Šķiet, bēru sludinājumā pietrūka viena vārda – audzinātāja. Tad ļoti daudziem būtu atausušas tālas bērnības atmiņas un pateicībā iesiltu sirds.
