Pilsētas ielās viņu kļūst arvien vairāk. Paši braucēji atzīst – pārvietoties ar motorolleru vai motociklu ir ne tikai ātrāk, bet arī lētāk. Motociklistu sezona ir īsa – vien no pavasara beigām līdz rudens sākumam. Tāpēc daudzi braukt ar «moci» izvēlas ne tikai brīvdienās, bet arī ikdienā.
Tēva sapnisVilma Bartuševica no Lielplatones ar motociklu brauc otro sezonu un sākotnēji par tēva ideju bija skeptiska: «Manam tēvam bija sapnis, ka viņa meitai jādejo sporta dejas un jābrauc ar «moci». Dejojusi esmu ilgāku laiku, nu jau vairs ne. Tāpēc nācās īstenot arī otro sapni – sasniedzot 16 gadu vecumu, saņēmu vadītāja apliecību. Un tagad, tiklīdz ieraugu kādam citam motociklu, «siekalojos».»Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas skolniece gan atzīst, ka motocikla iegāde bija arī nepieciešamība, jo vasarā ar to no laukiem var ātri un ērti nokļūt pilsētā. Ziemā gan Vilma brauc nelabprāt, jo jāpiedomā pie apģērba, lai neapsaldētu ceļus. Aukstajā gadalaikā meitene izmanto autobusu, jo vecāki strādā zemnieku saimniecībā, tāpēc meitu uz skolu aizvest nevar. «Ar moci iznāk daudz lētāk, tas «ēd» ļoti maz – ap četriem litriem uz simts kilometriem,» viņa pamato transporta izvēli. Sākumā meitene pārdzīvojusi, ka jābrauc ar krosa – enduro – motociklu, taču ir jau pieradusi un priecājas, kad garāmbraucēji uzsauc ko pozitīvu, redzot meiteni uz motocikla. Braucamais nopirkts lietots, tāpēc jārēķinās ar remontiem. Ja kas nebūtisks atgadās ceļā, tad pati neko neiesāk un darbu uztic tēvam. «Viņš ir zinošs un pats gandrīz visu var novērst,» skaidro motobraucēja.Vilmas pieredze liecina, ka motociklisti ir ļoti dažādi. «Netrūkst pārgalvju, tie pārsvarā ir jaunieši. Vecāki un pieredzējušāki braucēji ir daudz apzinīgāki,» spriež meitene, kurai pašai mācība bija kritiens uz grants ceļa, pēc tā kļuvusi daudz uzmanīgāka. Ar motociklu pārvietojas arī Vilmas vecākais brālis. Arī tēvs sapņo par šādu braucamrīku, taču meitene spriež, ka viņam tādam hobijam nepietiktu laika. Vilma sev gribētu jaunu pilsētas motociklu, bet esot jāizpilda viens no tēva uzdevumiem – «mocītis» tiks iegādāts, ja pievārēs viņa izveidoto šķēršļu joslu.Meitenei ir arī daudz piezemētāki plāni – šovasar aizbraukt uz kādu motociklistu saietu, jo pērn tas neizdevās – apliecība iegūta vasaras otrajā pusē, tāpēc laika vairs neatlika. Citu «moci» nevēlas No 1992. gada ar motociklu brauc jelgavnieks Guntars Strangats. Viņš ar to ikdienā ierodas arī uz darbu. Pašlaik viņš brauc ar 1995. gada ražojumu un atzīst, ka «mocim» gadi nav svarīgi, tieši otrādi – jo vecāks, jo vērtīgāks. Tuvākajā laikā jaunu transportlīdzekli viņš iegādāties neplāno – šis esot gandrīz sapņu motocikls.«Ar motociklu pārvietoties ir ērtāk un lētāk, jo, esot arī lielas jaudas, tas «ēd» mazāk nekā automašīna. Stereotips par to, ka šis pārvietošanās veids ir dārgs, ir greizs,» spriež Guntars, kurš pamanījis, ka uz vasaras otro pusi motociklistu un autovadītāju cieņa vienam pret otra kļūst lielāka, šoferi pierod pie motociklistiem un uzmanās. Taču, protams, ir gadījumi, kad autovadītāji uz motocikliem sēdošos nerespektē. «Mani daudzi Jelgavā pazīst kā fotogrāfu, tāpēc bieži ceļā dod priekšroku, lai gan cenšos neaizrauties un privilēģijas neizmantoju,» smej viņš.Problēmas uz ielām sagādā smilts un šķembu sanesumi krustojumos, kurus nenovāc remontdarbu veicēji.«Pēdējos gados motociklistu uz ielām bija mazāk, bet šogad novēroju, ka parādās arvien vairāk. Pārgalvīgie arī ir, taču viņus pārmāca avārijas un kritieni – viņi kļūst pieklājīgi. Ja nepārmāca, tad beidz braukt pavisam,» spriež Guntars, kurš par kritieniem cenšoties nedomāt. Jelgavnieks ir aktīvs kluba «Zemgales leģions» biedrs, kopā ar līdzīgi domājošajiem ar motociklu ticis līdz Zviedrijai. «Domāju, ka motociklisti ir tādi paši kā pie mums, taču ceļi labāki, nav jānervozē, tāpēc visi brauc ar atļauto ātrumu un nepārkāpj citus noteikumus,» spriež Guntars. Viņš bilst, ka šādus braucienus var atļauties daudzi – jāmaksā tikai par benzīnu un ēdienu, savukārt dzīvi var baudīt, nakšņojot līdzpaņemtajā teltī. Labāk braukt, nevis sēdēt pie datora Vien mēnesi ar motorolleru pa Jelgavu pārvietojas 1. ģimnāzijas skolēns Gvido Bērziņš, tāpēc viņa mammai vēl nav pārgājis pirmais uztraukums par dēla jauno nodarbi: «Es gribēju sev motorolleru, parunājos ar vecākiem, viņi piekrita, lai gan mamma, protams, uztraucas arī tagad. Pēc pirkuma ar tēti nostādījām viņu fakta priekšā.»Puisis spriež, ka, braucot ar motorolleru, jābūt divreiz uzmanīgākam, nekā pārvietojoties ar auto: «Es braucu lēnāk nekā citi, tāpēc uzmanos.» Ātrums nepārsniedz apdzīvotā vietā atļauto, taču, piemēram, uz dārzu Viesturos no Meiju ceļa Gvido var nokļūt divdesmit minūtēs. Par tālākiem braucieniem viņš gan nedomā, jo vēl nav tik ļoti pārliecināts par savām iemaņām, bet, dodoties pie draugiem, izmanto arī velosipēdu.Jelgavniekam nav sveši arī citi «dzelži» – brīvo laiku viņš bieži pavada garāžās pie dzīvojamā masīva, kur kopā ar vecākiem puišiem labo automašīnas un citus braucamos. Gvido palīdz tēvam, var novērst arī motorollera ķibeles. Puiša sapnis ir studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Tehniskajā fakultātē. Viņš ir pārliecināts – labāk krāmēties garāžās un braukt ar motorolleru nekā spēlēt datorspēles.Mēnesī benzīnam Gvido tērē ap pieciem latiem, jo motorollers ir ļoti izdevīgs pārvietošanās līdzeklis. Lai arī vecāki sola nopirkt Gvido kārtīgu motociklu, pats viņš labprāt brauktu ar auto: «Tur ne lietus, ne vējš netraucē. Motorollers ir tikai pirmais motorizētais transporta līdzeklis.»Ticies ar ceļu policiju Gvido vēl nav un ir pat nedaudz uztraucies, lai gan apzinoties, ka viss ir kārtībā. Jāpiebilst, ka Gvido ir veselīga dzīvesveida piekritējs un aktīvi kā brīvprātīgais darbojas Jelgavas Skolēnu domē.
