Kadiļu ģimene idejas puķu stādīšanai noskata Rietumeiropā.
Vērtēti tika gan privātmāju dārzi un žogi, gan dzīvokļu lodžijas un sabiedrisko ēku pagalmi. Par vienu no sakoptāko pilsētvides objektu konkursa laureātiem šogad pašvaldība atzinusi Kadiļu ģimenes dārzu pie privātmājas Palu ielā.Izvēlas dzīvot mīlestības pilsētāGadus trīsdesmit, četrdesmit lielākie pavasara pali Svētes upē ir saudzējuši agrākos laikos applūstošo Palu ielu, kas atrodas pilsētas nomalē starp Dambja ielu un Miezītes dīķi. Padomju laika balto silikātķieģeļu savrupmājas būvētas, metru pusotru uzberot zemi virs agrākajām palieņu pļavām. Pie katras mājas ir tolaik atļauto sešsimt kvadrātmetru dārzi. Dace un Ģirts Kadiļi ģimenes māju Palu ielā Jelgavā iegādājās pirms pieciem gadiem. «Sākumā dzīvojām pie vecākiem, tad nopirkām dzīvokli un sapņojām par māju. Tā nu tik tālu esam attīstījušies,» stāsta Dace. Laulātais pāris ir finansisti: sieva baņķiere, vīrs – finanšu speciālists Iekšlietu ministrijā. Viņš karjeru sāka deviņdesmito gadu sākumā Jelgavas ugunsdzēsēju komandā, kur piestrādāja kā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes students. Turpat studēja arī rīdziniece Dace. Tapa ģimene, kurā nu aug meita Laura. Gan Ģirtam, gan Dacei darbs ir Rīgā. Sākumā domājuši dzīvot galvaspilsētā, taču jauno privātmāju rajoni nelikušies gana pievilcīgi. Tādēļ bijuši priecīgi, ka radusies iespēja nopirkt māju Jelgavā un tieši Palu ielā, kur kaimiņos vēl septiņdesmitajos gados māju uzbūvēja Ģirta vecāki. Iegādātajam namam ir atjaunots jumts, apmestas sienas. Dārzā no veco saimnieku stādītā palikušas vien dažas ābeles un plūmes. Mežrožu krūms atceras ZiemeļvidzemiDace stāsta, ka «augusi uz akmeņiem» Rīgā daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī, kur ar puķēm apstādīt varēja vien balkonu. Taču tagad viņai atnākot mūza, kas stāsta, kur jāveido dobe, jārada viena vai otra puķu kompozīcija, kur zālājs, kur jānovieto dārza mēbeles. Ģirtam zināmāka praktiskā puse. Viņš kopš bērnības kopis vecāku dārzu, prot apgriezt rozes, veidot augļu koku vainagus. Kadiļu dzimta nāk no Alūksnes puses, Kalncempju pagasta. «Pēc atbraukšanas no Sibīrijas tēvs neatgriezās dzimtajā vietā. Bet no vecvecāku mājām Ziemeļvidzemē mūsu dārzā ir mežrožu krūms un daudzgadīgās hortenzijas,» stāsta Ģirts. Idejas puķu stādīšanai ģimene bieži vien ņemot no ceļojumu iespaidiem. «Rietumeiropā pavasaris pienāk dažas nedēļas agrāk. Tad nu mēs noskatāmies, kādas puķes ir modē, un iestādām tās savā dārzā. Sarkanās ģerānijas mājas priekšā uz palodzēm ir tādas pašas kā Parīzes ieliņās,» stāsta Dace. Puķu šķirņu un krāsu salikums katru gadu tiekot mainīts. Princips pavisam vienkāršs – katru brīdi dārzā jābūt kaut kam ziedošam. Trešā dārza daļa – aiz sētasKadiļi savu dārzu dala divās daļās. Mājas dienvidrietumu puse, kas domāta mierīgai vakara atpūtai, saulrieta vērošanai, lasīšanai. Rosīgā daļa, kur brīvdienās tiek klāts pusdienu galds un pretī pirts durvīm novietots piepūšamais baseins, atrodas mājas dienvidaustrumu pusē. Ap dārzu iet bruģēts celiņš. Perimetrā gar pašu sētmalu, kur kā loga aizkars iestādītas mūžamzaļās tūjas, sargsuns Ārčijs ieminis savu taciņu, kas, šķiet, pamanāma tikai tad, kad tas, klusu pieskrējis, caur sētas spraugām osta pienācēju. Nosacīti Kadiļu dārzam var pievienot apmēram pusotra simta kvadrātmetru laukumu no pilsētai piederošās zemes pie mājas vārtiem starp sētu un Palu ielu, kurā kā daudzās Jelgavas nomales ieliņās nav ne asfalta, ne arī ietves. Toties pretī Kadiļu mājai ir izveidots zālājs, viengadīgo puķu dobe, kurā patlaban zied samtenes un atraitnītes. Pilsētas ainavu arhitekts Andrejs Lomakins teic, ka tieši šī dārza daļa vairāk iepatikusies konkursa komisijai. Dace stāsta, ka dažreiz tur piestājot palūkoties arī garāmgājēji un braucēji. To, kurš no draugiem, paziņām vai kaimiņiem pieteicis dārzu konkursam, Kadiļi nezina. Tomātiem un gurķiem nav laikaJa neskaita dažus augļu kokus, ēdamiem augiem Kadiļu dārzā atvēlēta tikai viena maza dobīte. Tajā aug dilles un pētersīļi, ko uz ātru roku brokastīs pievienot biezpienam ar krējumu. Dace stāsta, ka Ģirta vecāki stingri noteikuši, ka gurķi, tomāti, redīsi un citi latviešiem tik pierastie dārza labumi jāņem no viņu dārza siltumnīcas. Pensionāriem tādām lietām laika pietiekot, savukārt jaunajiem darbdienās mājās Jelgavā sanākot vien dažas atpūtas stundas. No rīta agri prom, vakarā vēlu mājās. Tad pietiek laika saliet puķes, nogriezt novītušos ziedus un nolasīt gliemežus, kuru šovasar esot vairāk nekā citus gadus.Dārza kopēju saprašanāsKadiļu ģimene ar dārzu noņemas galvenokārt nedēļas nogalē. Sestdienas brokastīs tiekot nolemts, kas kuram būtu jādara. No mazām dienām šajos darbos iesaistījusies arī ģimnāziste Laura. «Par rožu stādīšanu vai puķu apliešanu ar draugiem klasē mēs gan nerunājam,» meitene smej, ka jauniešiem dārza kopšana patlaban nav tā stilīgākā nodarbe. Daudziem dzīvokļos dzīvojošajiem klasesbiedriem dārza vispār nav. Taču viņai ik pa laikam griboties parušināties dārzā, lai viss izskatās skaisti. «Ikdiena paiet saspringtā darbā iekštelpās – birojos. Dārzs mums dod atpūtu svaigā gaisā. Kontaktā ar zemi rodas papildu enerģiju, tas aizdzen uztraukumus un nelāgās domas,» stāsta Kadiļu pāris. VIEDOKLISAndrejs Lomakins, pilsētas ainavu arhitekts, pašvaldības konkursa «Sakoptākais vides objekts» žūrijas loceklis Vērtējot konkursam pieteiktos privātmāju dārzus, komisija skatās, cik skaistums ir baudāms katram jelgavniekam, cik to var pamanīt no ielas. Ja saimnieku nav mājās, komisija nemaz dārzā neiet. Īpaši priecē, ja privātā teritorija skaisti piegulst ielai, pašvaldības zemei. Savrupmāju rajons Dambja ielas galā, kur tai pievienojas Palu iela, Bebru ceļš, ir viens no sakoptākajiem pilsētā. Kaimiņi cits no cita noskatās un taisa pakaļ un vēl skaistāk.
