Šodien un rīt Jelgavā Latvijas Sporta veterānu savienības 48. sporta spēļu noslēguma sacensības. Šķiet, pilsētā šāds pasākums būs pirmoreiz, jo līdz šim jau nav bijis sporta bāzes, kāds tagad ir Zemgales Olimpiskais centrs. Futbolu gan spēlēsim arī Ozolniekos.Pilsētas veterānu komandā esmu vismaz gadus piecus. «45+» – tā ir vecuma grupa, kur piedalīsimies. Minifutbols – septiņi pret septiņi. 2006., 2007. un 2008. gadā Bauskā, Kandavā un Daugavpilī kļuvām par spēļu čempioniem, gadu pēc tam nospēlējām mazliet švakāk, bet pērn kaut kādu iemeslu dēļ pilsēta komandu vispār nenokomplektēja. Šogad būtu jāpacenšas atcerēties labākos gadus.Veterāni ir veterāni – ātrums laukumā mazāks, bet kombināciju meistarība un spēles prasme nav zudusi. Krieviem ir teiciens, ka vecs zirgs vagu nejauc. Asprāši gan tūlīt arī pasmejas: viņš tajā guļ. Nu, mēs gulēt nedomājam. Šogad turnīrā būšot astoņas komandas, tas nozīmē pa trim 2 x 15 minūšu spēlēm dienā. Lai gan katrai tikai pa pusstundai, slodze sanāk krietna. Man par to nebūtu jāraizējas, jo fiziskās slodzes pietiek arī ikdienā – esmu sporta skolotājs Teteles pamatskolā, Jelgavas novada Sporta centra futbola treneris un arī FK «Ozolnieki» treneris. Pārējie komandas biedri lielākoties uzspēlē vienu divas reizes nedēļā kādās domubiedru grupās.Kontakta spēlē futbols mēdz būt arī traumatisks, bet veterānos visi zinām savas vecās vainas un vairāk darbojamies uz improvizāciju. Uzvar tie, kuri ir labākā fiziskajā formā. Pēc spēlēm vienam otram mēdz būt grūtākas dienas – pasāp muskuļi un saites. Bet tas nemazina pārliecību, ka veterānu spēles ir lieliska iespēja izkustēties, atceroties aktīvās sporta gaitas, un sastapt kādreiz virslīgā, pirmajā vai otrajā līgā redzētas sejas. Un dažam labam varbūt arī sadūšoties Eiropas un pasaules veterānu spēlēm, kas nav neaizsniedzams mērķis.
