Jelgavas 2. ģimnāzijas divu – 7.b un 8.c – klašu 39 audzēkņi devās vienas dienas ekskursijā uz Kurzemi.
Jelgavas 2. ģimnāzijas divu – 7.b un 8.c – klašu 39 audzēkņi devās vienas dienas ekskursijā uz Kurzemi. Aiz muguras jau bija Kandava, Sabile, Abavas rumba un aizraujošie braucieni «pa trosītēm» pāri Abavai, Talsi. Mēs bijām Rojā un pa molu devāmies prom līdz jūras vārtiem. Laiks bija drēgns, līņāja auksts lietus. Taču tas bērnus maz traucēja, un lielākā daļa aizgāja līdz pat mola galam. Sākumā tas ir veidots no milzu akmeņiem, bet tālāk jūrā – no betona blokiem. Starp tiem redzamas lielas, šahtveidīgas spraugas, kur vietām skalojas iekšā jūras ūdens. Daudzās no tām dziļumā gulēja beigti putni. Mēs bijām izbrīnīti – kāpēc un kā tie tur iekļuvuši? Vienā no šahtām bērni pamanīja vēl dzīvu putnu. Tas bija lielāks par kaiju, pelēcīgi raibs ar garu, līku knābi. Mēs lūkojāmies viens otrā – putns no vairāk kā metru dziļās šahtas uz mums un mēs – uz viņu. Ar lietussargu pārbaudīju, ka sānspraugu šahtā nav. Kā putnu izglābt? Ieliecoties šahtā putns nebija aizsniedzams, turklāt šahta bija ļoti šaura. Vienīgā iespēja – kādu pavisam tievu cilvēku turēt aiz kājām un ielaist šahtā, lai viņš satver putnu, tad abus izcelt ārā. Lūdzu, lai kāds piesakās. Pietiecās Kārlis, tomēr, sapratis, ka viņu ar galvu uz leju laidīs šahtā, atteicās. Arī mazā Inga baidījās. Ritvars negribēja, ka putns saknābtu glābējam rokas. Beidzot domīgi soli uz priekšu paspēra Egita.
Meitene novilka virsjaku, svīteri un palika baltā krekliņā ar īsām piedurknēm – lai būtu pavisam tieviņa un ielīstu pēc putna. Betons bija auksts un noglumējis, lija. Mēs satvērām viņu aiz kājām un lēnām laidām betona bluķu spraugā. Vairākkārt meitene neveiksmīgi pūlējās satvert putnu, taču mēs sākām atkal visu no jauna. Beidzot tas bija Egitai rokās, un viņa izmeta to šahtas malā. Putns bezspēcīgs gulēja uz sāniem. Es pastūmu to malā, lai vēlreiz neiekrīt «kapā», pēc tam saudzīgi noliku uz mola malas. Putns kādu brīdi skatījās uz mums, tad metās pāri betona malai, izpleta spārnus un aizlaidās.
Mēs visi uzgavilējām. Tad no jauna ieraudzījām Egitu – slapjā un netīrā krekliņā. Mēs apkampāmies lielā sajūsmā. «Tu esi varone! Tu esi varone!» es teicu.
Mēs bijām izglābuši dzīvību.
Dažāda bija skolēnu attieksme pret notikušo. Vieni brīnījās, kāpēc mums kāds putns būtu jāglābj? Citi smējās par Egitas pūlēm, vēl citi priecājās, ka nokļuvuši Rojā un izglābuši putnu.
G.Gulbe, skolotāja
