Ozolnieku sociālās aprūpes centra iemītnieki jūt līdzi tuviniekiem tālumā.
Mežmalā un reizē Ozolnieku ciema viducī pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados tapa pansionāts «Zemgale», kas deviņdesmito gadu beigās tika pārveidots par sociālās aprūpes centru, kur mīt ne tikai vientuļie pensionāri, bet arī invalīdi, kā arī klienti, kas atgūstas no ārstēšanās slimnīcā. Skumjākos brīžos gadās, ka šo iestādi saucot par dzīves pēdējo pieturu, taču daudzi tur iejutušies labi un dzīvo tik tālāk. Anna vēl gribētu strādātEjot pa garajiem koridoriem, caur istabu dienā puspavērtajām durvīm var manīt gulošos sirmgalvjus, kas baltos palagos četrās sienās pavada visu savu laiku. Dažviet ieinteresēti paceļas kāda no sirmajām galvām, lai ieskatītos, vai gājējs nav kāds gaidīts cilvēks. Vairums centra iemītnieku reti kad atstāj savu istabu, un, šķiet, nekur nemana steigu. Astoņdesmitgadīgā rīdziniece Anna Ramša pēc klauvējuma pie istabas durvīm itin viegli uzraušas no gultas, kurā atlaidusies lasījusi Viļa Lāča «Zītaru dzimtu». Viņa ir ilgākā «Zemgales» iemītniece, kas pansionātā ieradās 1986. gada maijā. «Man nebija izvēles. Toreiz divās caurstaigājamās istabās dzīvojām četras ģimenes. Māsas meita gaidīja bērnu, un es aizgāju uz pansionātu,» stāsta A.Ramša. Viņasprāt, «treknie gadi» pansionātā bijuši padomju laikos. Tad varējusi arī labi piepelnīties. Blakus kolhozā pārlasījusi kartupeļus, kopusi un tīrījusi pansionāta kapus, kas atrodas pāri Iecavas upei. Tagad, kad darba trūkst jaunajiem, mundrajai večiņai atliekot vien mežā lasīt mellenes, kuru raža šogad esot maza. Pērn gan viņa salasījusi vairāk nekā divdesmit litru. Tā sanākusi ceļa nauda braucieniem uz Rīgu pie savējiem. Draugu «Zemgalē» Annai vairs neesot, agrākie pārcēlušies uz mūža mājām Iecavas viņā krastā. Tad nu viņa daudz lasa grāmatas. Zigrīda priecājas par lilijāmGandrīz divdesmit gadu «Zemgalē» dzīvo Zigrīda Antapsone. Deviņdesmito gadu sākumā, kad Zigrīdai bija nedaudz pāri četrdesmit, viņa šurp ieradās kopā ar māti no Vilces. Māte pēc pāris mēnešiem mirusi. Taču Zigrīda pansionātā palikusi. Savulaik strādāts invalīdu artelī, sietas birstes un darīti citi darbi. Taču tagad, atsevišķi dzīvojot, Zigrīda sevi uzturēt nevarētu. No kādreiz internātskolā iemācītā viņai saglabājušās labas rokdarbu iemaņas. No priežu mizas top zirdziņi, no papīra – eņģelīši. Tādas lietas labi noder Ziemassvētku rotai. Vasarā Zigrīdai pagalmā ir sava dobīte, kur aug īrisi un taisās ziedēt lilijas. No saņemtā pensijas atlikuma – septiņiem ar pusi latiem, kas paredzēts personīgiem tēriņiem, – Zigrīda atlicinot naudu «Zemgales Ziņu» abonēšanai. Tieši šomēnes gan tas neesot iznācis, jo nācies cienāt ar bombongām vecākā brāļa meitas bērnus. Zigrīda piedalās vēlēšanās, taču, par ko balsot gaidāmajā referendumā, viņa nezinot. «Varbūt vajadzētu Saeimu atlaist,» spriež Zigrīda. Jūrnieki savējos nepametot«Ienāciet manā kajītē!» teic septiņdesmit divus gadus vecais jūrnieks no Odesas Igors Vinokurovs, kurš tā sauc savu istabu. «Zemgalē» viņš dzīvo sešus gadus. I.Vinokurovs stāsta, ka uz sociālās aprūpes centru viņu atvedusi ekonomiskā krīze. Meitai bijuši bankas parādi, kuru dēļ nācies pārdot automašīnu, pēc tam dzīvokli Rīgā, Zolitūdē. Galu galā meita par puscenu pārdevusi savu māju un kopā ar ģimeni aizdevusies uz Krieviju, Maskavu, kur dzīvo arī dēls. I.Vinokurovs turp nav braucis. Latvijā viņam daudz draugu, jo jūrnieki cits citu nepametot. I.Vinokurovs bija viens no diviem cilvēkiem, kas brīnumainā kārtā izdzīvoja tolaik jaunās pasažieru lidmašīnas AN-24 katastrofā pie Liepājas 1967. gada 30. decembrī, kad gāja bojā 44 cilvēki. Toreiz viņš zaudēja abas kājas. Tomēr ar apbrīnojamu gribasspēku apveltītais vīrs atgriezās flotē, kur sāka strādāt par radistu uz zvejnieku bāzes kuģiem. Tur viņš iepazinās ar kapteini Pjotru Požidajevu, kas tagad pazīstams kā Jelgavas pareizticīgo mācītājs Tēvs Feofans. Viņš arī ieteicis I.Vinokurovam doties uz «Zemgali». Vecais jūras vilks aprūpes centrā jūtoties labi, gribot gan biežāk redzēt dēlu, meitu, mazbērnus. Ar tuviniekiem viņš sazinās internetā. Informātikas skolotājs AndrejsElementārās datorprasmes I.Vinokurovam iemācījis jelgavnieks Andrejs Onegdjuks. Viņš ir jaunākais sociālā aprūpes centra iemītnieks – dzimis 1968. gadā. Slimība Andrejam neļauj piecelties no ratiņkrēsla, taču katru dienu informācijas tehnoloģijās zinošais vīrs ierodas sociālās aprūpes centra datorklasē, kur darbojas savā ierastajā vietā. «Ne reizi vien Igors dusmojies par maniem aizrādījumiem, bet es viņam teicu: ja tu gribi apgūt datoru, tad tam jāveltī vismaz divas stundas dienā,» stingri nosaka A.Onegdjuks. Pateicoties datorprasmēm, Andrejs uztur sakarus ar daudziem vēstuļu draugiem, arī ārzemēs. Ar interneta palīdzību viņš atjaunojis saites ar radiem, kas dzīvo Kazahstānā, un atradis Otrā pasaules kara beigās kritušā vectēva kapa vietu Austrumprūsijā, tagad Kaļiņingradas apgabalā. «Tēvs ļoti gribēja uzzināt, kur apglabāts vectēvs, taču viņa dzīves laikā tas neizdevās. Ne velti populāro operētājsistēmu «Windows» tulkojumā sauc «logs». Tas tiešām ir logs, caur kuru mēs varam ieraudzīt pasauli,» teic A.Onegdjuks. Sociālās aprūpes centrs «Zemgale» 243 pastāvīgie iemītnieki 15 īslaicīgie – uz vienu diviem mēnešiem ievietotie iemītnieki 170 iemītnieki ir mazkustīgi, bet 45 pilnīgi guloši Ozolnieku novada pašvaldības iestāde, kurā strādā 82 darbinieki Beidzamos 14 gadus to vada Astrīda Kroģere
