Speciālisti secinājuši, ka miegs veselības saglabāšanā esot tikpat nozīmīgs kā gaiss, ēdiens un ūdens. Izjaucot tā ritmu, cieš cilvēka fiziskā, garīgā un emocionālā labsajūta, kas var beigties gaužām traģiski. Hroniska neizgulēšanās bojā arī attiecības. Cilvēki pa pilītei vien kļūst kašķīgi un tiktāl nokaitināti, ka gatavi ķerties pat pie radikālām metodēm. «Es tai suņa īpašnieka dzīvoklī reiz iemetīšu granātu,» nesen ārdījās viens no daudzdzīvokļu namu iedzīvotāju pulka, kura miegu teju ik nakti pa gabaliem purinot uz riešanu nasks kaimiņu vaukšķis. Taču ne vien nekontrolētā riešana bija izprovocējusi vīru uz šādu paziņojumu, kurš, ļoti cerams, nepiepildīsies. Viņā varēja just arī vilšanos sabiedriskās kārtības uzturētājos, ka situācija reiz mainīsies. Ne niecīgie sodi, ko paredz pašvaldības saistošie noteikumi par miera traucēšanu, ne apelēšana pie sirdsapziņas nebija spējusi iekustināt suņa saimnieku pažēlot savus kaimiņus.Skaidrs, ka risinājumu šajā lietā atrast nav viegli. Kustonītim «pie kājas» cilvēku likumi, kad viņš drīkst un kad nedrīkst riet. Diez cik humāni nebūtu arī paģērēt, ka dzīvokļos vispār jāaizliedz turēt «skaļos» mīļdzīvniekus, kuri, jāatzīst, daudziem aizpilda skaudro vientulību vai spodrina pašapziņas spalvas. Taču tikpat negodīgi likt kādam ciest no suņu nakts koncerta. Varbūt jāpieprasa, lai dzīvokļos, kur mitinās rējēji, tiek veikta pamatīga skaņas izolācija? Bet varbūt suņu saimniekiem un arī no rejām nogurušajiem jāpārceļas uz dzīvi laukos? Tur gan kustonītim būs, kur izskrieties, gan mazināsies spriedze, ko rada ciešā cilvēku mijiedarbība. Citādi var gadīties kā pirms pāris mēnešiem Cēsīs, kur neatrisinātā kaimiņu «kasīšanās» par žogu un zemi beidzās ar apšaudi un nokaitinātā šāvēja pašnāvību.
